Mazuļa svētki vecāku priekam. Un kāpēc gan nē?

Sēžu uz grīdas starp neskaitāmu kartona gabaliņu atgriezumiem, blakus silst karstās līmes pistole. Pēc stundas man jābūt darbā, bet tikmēr varu paveikt vēl tik daudz. Un kavēties nav laika, jo darāmā manā sarakstā netrūkst – trušu virtenei jāapsien zeltīti pušķīši, jāpabeidz milzu divnieks, kas iznācis lielāks par pašu jubilāri. Jāaiznes uz salonu rūpīgi atlasītas bildes, lai atpakaļ saņemtu “divus kilogramus” fotogrāfiju, kā aizvadītajā gadā smējās darbiniece. Tad vēl jāizveido iedomāta meitiņas vārdnīciņa, vēl šis tas…

Kādēļ es to visu daru? Galvenokārt, tāpēc, ka tas mani dara laimīgu. Pēc dabas esmu ļoti saimnieciska, un iespēja reizi gadā sarosīties, saplānot, uzklāt galdu un atvērt durvis viesiem man liek justies piepildītai. Redzot savās mājās visus tuvos cilvēkus, tik skaisti uzposušos, redzot viņu sajūsmu par manis paveikto, izēstos šķīvjus, smaidus bērnu sejās, kad pienācis laiks kādai kopējai nodarbei, arī es esmu neprātīgi laimīga. Parasti ģimenes svētkus nerīkoju, to vienmēr uzņemas kāds cits, tādēļ jo īpašāka ir šī iespēja atbildēt tuviniekiem ar to pašu. Šajā dienā varu pilnībā pateikties radiem un draugiem par to, ko viņi visa gada laikā darījuši mūsu labad.

Turklāt radu klātbūtne jubilejas dienā ir ļoti vērtīga dāvana pašam gaviļniekam. Ne vienmēr mīļos radiņus izdodas satikt tik bieži, kā to varbūt gribētos, bet šajā dienā ,visticamāk, ieradīsies visi. Jā, mazākam bērniņam tā visa ātri ir par daudz, tādēļ cenšamies aicināt tikai pašus tuvākos, taču neviltotais smaids, kad izdodas sagaidīt omīti durvju ailē, atspēko to visu.

Bērna dzimšanas diena, ja tiek svinēta mājās, sevī mēdz ietvert pamatīgus dekorēšanas, plānošanas un sagatavošanas darbus. Tas, protams, tiem, kuri vēlas vairāk piedomāt pie svētku atmosfēras. Lai varētu visu darīt nesteidzīgi, pirmās idejas sāku apkopot jau divus mēnešus pirms pašiem svētkiem. Lai gan nekad nevēlētos strādāt par pasākumu organizatori, šajos pāris mēnešos manī atmostas tieši šādas profesijas pārstāve. Idejas birst kā no pārpilnības raga, pirksti kustās paši no sevis, bet seju rotā plats smaids, jo man tas viss tik ļoti patīk!

Arī ēdiena gatavošana ir sirdij tuva. Tā kā man nav daudz brīva laika, daļu ēdienu iepērkam jau gatavu, taču tik, cik tas ir iespējams, gatavoju pati. Turklāt kūkas cepšanu iepriekšējā dienā vēlos izveidot par ikgadēju tradīciju.

Pieņemu, ka tajā, kā izvēlamies svinēt bērna dzimšanas dienu, savu lomu spēlē arī mūsu pašu bērnība. Man nebija lielas jubilejas ar dāvanu kaudzēm, bērnu bariem un uzmācīgiem radiem. Lai gan vecāki vienmēr apsveica un apdāvināja, vakarā visi nopūtām svecītes un dzērām limonādi, iekšēji es vienmēr alku pēc lielas dzimšanas dienas. Nu, kad esmu pieaugusi, kaut kā vairs neliekas pareizi rīkot plašu jubileju, īpaši tad, ja tieši mēnesi iepriekš tiek svinēta meitiņas lielā diena. Divus tik lielus svētkus neizturētu nedz mana nervu sistēma, nedz maciņa biezums. Tad nu lielā “ballīte” ir reizi gadā, bet mūsu jubilejās iztiekam ar draudzīgu pasēdēšanu.

Kādēļ vēl izvēlos rīkot lielus svētkus bērnam, kurš tos pat neatcerēsies? Jo mēs svinam vienu vareni aizvadītu gadu. Svinam to, cik labi tas izturēts, izdzīvots un pārdzīvots, atzīmējam to, ko esam uzzinājuši, cik stiprāki un gudrāki esam kļuvuši. Jubilārs ir paaudzies, bet vecāki – tapuši par vēl labākiem cilvēkiem. Un to taču ir vērts nosvinēt! Tā ir diena, kad ne tikai novērtēt visu, ko bērniņš sasniedzis gada laikā, bet arī uzsist sev uz pleca un noteikt:” Es to paveicu!”. Bērna dzimšanas diena man ir kā vēl viens “restarts”, kā otrie Ziemassvētki – atskatos uz visu, ko gada laikā ar bērnu esmu paveikusi, kur esmu kļūdījusies, kas izdevies varen labi, tad izvirzu jaunus mērķus, lai uzsāktu jaunu gadu, kurā būs ne mazums kalnu un leju.  

Noslēgumā gribu minēt sev vissvarīgāko iemeslu. Bērna dzimšanas diena ir arī mammas dzimšanas diena. Un tēta dzimšanas diena. Vecāku pārdzimšanas diena. Jo mēs vairs nekad nebūsim tādi, kādi bijām todien, kad kļuvām par vecākiem. Todien Dieviņš mums uzdāvināja mazu eņģelīti, un mums nācās strauji mainīties, lai kļūtu par šāda brīnuma cienīgiem. Mēs kļuvām citi. Mēs kļuvām atbildīgāki, sirsnīgāki, harmoniskāki un mīlošāki. Piedodošāki. Organizētāki. Labāki cilvēki.

Pagājušajā gadā daudzi vaicāja – kādēļ tev to vajag? Šogad to vairs nedzirdu. Laikam tādēļ, ka iesākumā cilvēkiem šķita, ka tā ir kāda ārišķība un vēlme ielikt internetā skaistas bildes. Lai gan man tiešām patīk publicēties, tas noteikti nav patiesais iemesls, drīzāk - patīkams bonuss. Turklāt šīs fotogrāfijas pēc vairākiem gadiem būs ļoti vērtīgas mums visiem, jo īpaši svarīgas tās būs meitai, kurai savu atmiņu par pirmajām jubilejām nebūs. Īstie svētku iemesli ir daudz dziļāki, tā ir vēlme izpausties, pabūt kopā ar tuviniekiem, pārdomāt, analizēt, atminēties, mīlēt un svinēt skaisti nodzīvotu gadu.

Kaut gan pirmās meitiņas jubilejas tiek svinētas vecāku priekam, es ar nepacietību gaidu to brīdi, kad arī viņa pati iesaistīsies organizēšanā, paužot savas vēlmes un idejas, sagaidīs ciemiņus un izbaudīs pati savu lielo dienu.

P. S. Titulbilde no personiskā arhīva.