19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ilgi centos nerunāt par šo tēmu, lai kādu neaizvainotu vai neaizskartu kādu jūtīgu vietiņu... Taču tāda nu ir blogeru dzīve - mēs rakstam par to, kas aktuāls, diskutabls un, jā - arī sasāpējies.
Ejot pa ielu, ir neiespējami neievērot resnos bērnus. Daudz resnu bērnu. Liela daļa vēl ir gaužām mazi, citi - lieli un jau pieraduši pie sava svara. Ja par mazajiem vēl var teikt "gan jau noskries", tad par pusaudžiem mēs vairs nesakam neko...
Manī rodas jautājums - kur tas viss rodas? Kur meklējams sākums? Kas vainojams? Droši vien vairumam vecāku ir grūtības atzīt, ka visbiežāk viss sākas tieši ģimenē. Tur tiek iedibinātas vērtības, nolikti pamatnosacījumi un izveidots režīms. Un ir ļoti grūti neievērot, ka trijām ceturtdaļām apaļo bērniņu blakus soļo tieši tādi paši vecāki.
Strādājot veikalā, ievēroju, ka pie manis regulāri iepirkās kāds pusaudzis ar lielu virssvaru. Viņš vienmēr iegādājās lielāko čipsu paku un divus litrus kolas. Vairākas reizes, kad viņš iepirkās kopā ar vecākiem, mamma ļoti gādīgi piedāvājās pirkumu apmaksāt. Lieki piebilst, ka arī vecāku svars neatbilda normai.
Tad nu mani nomāc jautājums - kāpēc? Kur slēpjas iemesli? Kā no tā izvairīties? Vai cilvēkiem trūkst informācijas par veselīgu uzturu? Vai vainīga ir produktu kvalitāte veikalos? Vai cilvēkiem nav iespējas pievērsties aktīvam dzīvesveidam? Varbūt šķietami trūkst līdzekļu, lai ēstu veselīgi, tādēļ visa ģimene "sēž" uz makaroniem? Vai liekais svars kļūst par to saiti, kas vieno tuviniekus? Varbūt tas vienkārši ir gribasspēka trūkums un vienaldzība? Es vienkārši nesaprotu.
Sēžu un domāju - vai vecākiem, redzot, cik lieli ir kļuvuši viņu bērni (un ne jau augumā), sirdī neklauvē sirdsapziņa, liekot sarosīties? Vai tā nav gana liela motivācija, lai beidzot ņemtu rokās grožus un atkal kontrolētu savu dzīvi?
Es to nerakstu, lai kādu aizvainotu. Mani vienkārši moka šī neizpratne, jo es cenšos, lai mēs visi ģimenē ēstu labi, lai netrūktu kustību, un es varētu pārliecinoši teikt - mēs esam veselīgi.
Rakstu, jo baidos - par bērniem, par pieaugušajiem, pat par savu ģimeni, lai gan visi esam optimālā svarā.
Ja jau liekais svars ir kļuvis tik "lipīgs", kāpēc gan lai pēc pāris gadiem tas neskartu arī manu ģimeni?
Kāds ir Tavs viedoklis par šo tēmu? Vai bērnu aptaukošanās vairs neskaitās vecāku nolaidība? Vai tā ir kļuvusi par tendenci, no kuras izvairīties ir teju neiespējami?
Situāciju "uzēstajos" apalīšos varētu mainīt bērnudārzu ēdienkartes pārskatīšana. Kāpēc vispār bērniem būtu jādod saldināta tēja? Cepumi ar cukuru? Saldināti jogurti? Un tā varētu turpināt.
Mājās ēdam visu ko. Protams, neēdami tikai dārzeņus. Arī siermaizes. Bet cukurs mūsu mājās tiek tērēts ļoti maz. Iztiekam ar produktos, augļos, dārzeņos jau esošo. Ēdam čipsus (reizi pusgadā). Saldinātus dzērienus dzeram tikai paši un ļoti reti.
Man, godīgi sākot, bail par to, kas notiks tad, kad bērnu būs jālaiž dārziņā. Tieši tur iemāca dzert saldinātos dzērienus un ēst čipšus.
Man gan šķiet nekorekti nosodīt apalīšus. It īpaši, ja tas ir gēnos. Ziņu meiteņu, kuru skolas laikā par šo tēmu grozīja. Viņa badojās, skuma, man viņa bija žēl. Protams, tad nekādai rezultātu (svara ziņā) nedeva. Psiholoģiski gan. Un ne to labāko. Kad paaugās un kļuva par sievieti, arī aprises kļuva sievišķīgākas. Godīgi sākot, manuprāt, nekā lieka.
Pati arī neesmu kaulu kambarī. ĶMI man ir norma. Lai arī tuvu augšējā robežai. 😀 Nesaskatu problēmas. +/- tāds svars man ir gan ēdot visu, ko gribu, gan diētojoties.
Tā gruzīšana apalīšiem ir pretīga. Jo publiskāk to dara, jo psiholoģiski grūtāk viņiem.
Protams, es zinu gadījumus tikai, kur apalīgums ir paaudzēs.
Nu nevajag visas mest pār vienu bortu, citām mums nav paveicies. Un ķermenis domā, ka dzīvojam alu laikmetā un organismam jāuzkrāj rezerves bada laikiem.... Un diemžēl tik viegli kā uzaug, nost nenāk. Manā gadījumā pēc trīs gadiem, atgriezies normālās sliedēs. Es jau nesaku, ka nevajag ēst veselīgi, bet varbūt kādai jaunai māmiņai sāpīgāk iedzels, re citas var, bet es...
Es piekrītu visam teiktajam, veselīgs dzīvesveids ir ļoti svarīgs. Bet man liekas šajās diskusijās tiek aizmirsts kaut kas ļoti būtisks, proti, pārmērīgi mazs svars ir tieši tikpat kaitīgs cik pārmērīgi augsts... Pārmērīgi mazs, īpaši augošam organismam var būt pat kaitīgāks, kā nedaudz paaugstināts, jo organisms nevar pareizi attīstīties. Tā kā atcerēsimies par līdzsvaru! Bērnam nav jābadojas, lai tikai atbilstu sabiedrības iedomātajiem standartiem. Jo ja bērnam nepietiek spēka, lai noietu vien pārsis kilometrus kaut kas nav kārtībā, neatkarīgi no cipara uz svariem.
Naudiņas atgūšana daļēji no VID par pulciņiem ir ļoti laba lieta, lai gan tajos izdevumos neieskaitās ne nometnes, ne ekipējums, ne dalības maksas sacensībās, ne izdevumi nokļūšanai uz/no sacensībām.
Es priecājos par to, ka saviem bērniem to varu atļauties, bet zinu, ka daudzi to nespēj. Lai arī izvēloties sporta pulciņus bērniem, nācās izvērtēt ģimenes iespējas to finansēt.
Tas ir, protams, tas ir skaidrs kā diena, ka visa šī tēma par bumbulīšiem, ir vairāku faktoru sakritība.
Ka vecāki ir spiesti strādāt ilgi, vecāki ir spiesti strādāt katrs savā valstī, vai 2-3 darbos (ja ne vēl vairāk).
Pulciņi arī kādreiz bija bez maksas, kas šobrīd ir jāapmaksā no vecāku kabatas (lai gan šķiet, ka var tagad no VID dabūt atpakaļ kko).
Līdz ar to, tā mamma vai tētis ir tik ļoti noguruši, ka tam bērnam tiek iedots vakariņas, piemēram, tas kas ir visātrāk.
Neatliek laika vienkāršai kopā būšanai...
Tā, diemžēl, ir...
Mans stāsts bija vairāk par tādiem kuriem iespēja ir - bet slinkums viņus apmīļo par ciešu. Jo šajās ģimenēs vienīgā pastaiga ir līdz mašīnai, no mašīnas veikalā un atpakaļ.
Kad ir divi (un vairāk bērnu), dzīvojot lielpilsētā, vecumā, kad vienus gluži laist arā negribās, bet abiem ir jau katram savi draugi un savas spēles/intereses, tad ar diviem vecākiem ir grūti samenidžēt izklaides abiem bērniem kopā ar katra atseviškajiem draugiem, vecāku uzraudzībā.
Tā nav attaisnošanās, lai nedarītu, bet dzīves realitāte.
Mēs bieži brīvdienās dodamies pastaigās - tepat Rīgā vai ārpus Rīgas. Bērni nodarbojas ar sportu, bet nodarbības nav katru dienu un es atzīstos, ka šādā lietainā rudens vakarā man nav iekāriena iet ar bērniem pastaigās pēc darba.... un pagalmā izlaist mazāko vienu pašu tumsā arī nez vai ir prātīgi... pat ja ietu kopā - tad jautājums uz kurieni - trīsreiz apkārt mājai, vai uz slapjo rotaļlaukumu?
Par šīm daļām arī biju aizmirsusi, tomēr manis rakstītajā "garajā" stāstā, šie bērni need arī riekstus, un neko žāvētu un auglis ir ļooooooooti reti....
Pašreiz ir 1 bērns.
Un pavisam lielpilsētas iedzīvotājs.
Arī man blakus esošās zināmās ģimenes ir lielpilsētas cilvēki.
Tik viena ir tāda, kas tiešām 6dienu, 7dienu pavada kopā ar bērniem, pat vienkārši braucot uz Mežaparku staigāt, vai ārā pagalmā bumbu spēlē savstarpēji. Jauki un mīļi.
Pilnīgi piekrītu! Prieks, ka šeit ir mammas, kuras domā un raizējas tāpat, kā es. 😉
Vēl viena problēma - daudziem cilvēkiem nav ne jausmas par to, kas ir veselīga pārtika.
Piem. parasti uzskata, ka augļi tas ir veselīgi - jā ir, bet tiem, kam ir nosliece uz tusnību, augļi ir lietojami ierobezōtos daudzumos, jo tajos ir gan cukurs, gan daudz kaloriju.
Žāvētie augļi vispār ir ļoti, ļoti triki lieta, no vienas puses veselīgi, no otras diskutabli veselīgi, jo tajos ir ļoooti daudz kaloriju, lielu daļu no augļiem apstrādā ar ķimikālijām, lai smukāk izskatītos -piem. klasiski neviena aprikoze dabīgi žāvēta nav orandža, neviena!
Riekstos arī ir ļoti daudz kaloriju, tāpēc tos arī nebūtu vēlams ēst saujām....
Par sukādēm, ko daudz uzskata par veselīgām, vispār neizteikšos, jo tās apstrādā ar cukura sīrupu.....
Veselīga uztura pamatus iemāca mājās, tomēr skolai būtu pamatus jānostiprina, nesaprotu kāpēc to nevarētu darīt piem. sociālo zinību stundā?
Domāju, ka šī problēma sākas grūtniecības laikā, jo daudzām māmiņām ir t.s. gestācijas diabēts, tad nu dzimst bērni ar svaru ap un virs 4 kg. Un, ja neveselīgie ēšanas paradumi (cik vēroju, lielākoties saistīti ar to, kāda pārtika pieejama mājās) turpinās, tad ir traki, es arī zinu vismaz vienu tādu ģimeni. Es arī atzīstu, ka ikdienā negatavoju, vecākais brokastīs dabū putru, maizītes, tad dārziņš un vakarā, pat ja īpaši vakariņas neviens netaisa, pieejams biezpiens, āboli, rozīnes utt. Ir gan tradīcija svētdienu vakaros ēdt čipsus, bet tie tiešām ir tikai svētdienu vakari😉
Cik tev ir bērnu un vai dzīvo lielpilsētā?
Manuprāt, tas viss sākas no vecākiem, pareizāk būtu teikt - uztura un dzīvesveida.
Man tuvākās ģimenes ar maziem bērniem, kuriem bērni ir apaļi uzturam līdzi neseko.
Ar to domāju, ka mājās netiek gatavots "normāls" ēdiens. Tiek gatavoti cīsiņi ar sasaldētajiem frī kartupeļiem, brokastīs maizītes ar desu un kārtīgu margarīna kārtu. Saldumu bļoda vienmēr pieejama jebkurā mirklī. Bērni, piemēram, dārzeņus need vispār. Tie nav garšīgi nedz salātos, nedz sautējumos, nedz zupas, nedz zaļi...
Līdz ar to, nav brīnums, ka visas tās vielas, kas šajos pusfabrikātos ir iekšā izmaina bērna vielmaiņu un beigās ir tā kā ir.
Protams, to var argumentēt ar vecāku aizņemtību...mūsdienās vecāki strādā no rīta līdz vakaram, un mājās atnākot ir pārguruši. Līdz ar to, tiek pagatavots kas ļoti ātri.
Protams, arī mūsdienu 21. gs. tehnoloģijas ir pie vainas. Bērniem vairs nav lielas intereses iet ārā, spēlēt bumbu ar kaimiņu bērniem, vai braukt ar velosipēdu u.c.
Interesanti tagad atnākt mājās, ātri ko uzkost un spēlēt kātru nesen "novilkto" spēlīti, vai skatīties briesmu multenes.
Bērni visur pavada dienu sēžus. Ja vēl jādodas uz skolu ar autobusu, tad pavērojot autobusu - bērni ir tie kas sēž, skolā lielākā daļa tiek pavadīta sēžot skolas solā, mājās sēžot ērtajā dīvānā vai datorkrēslā.
Ar tām 40 min sporta nodarbībām ir par maz.
Par to gan ir jādomā vecākiem, cik daudz tiek atļauts pavadīt laiku pie tehniskajām ierīcēm, cik daudz bērns nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm un kāds uzturs ir ģimenei.
Un pie fiziskām aktivitātēm noteikti obligāti nav jābūt profisionālajiem sporta pulciņiem. Pietiek vien ar māsām, brāļiem, kaimiņu bērniem, vai ar vecākiem, kopā pavadīt laiku ārpus mājas - pastaigājoties, spēlējot spēles u.c.
Viss ir laika menedžmentā vecākiem.
Mani sīči iet uz baseinu, ja godīgi, esmu šokā no tā ko tur redzu - daļa bērnu ir nobaroti kā tādi rukši. Man ir dusmas uz vecākiem, jo liekais svars taču nerodas vienas dienas laikā - tās ir ilgstošas darbības sekas. Kāpēc šeit piemēram bāriņtiesa klusē? Vai tā neskaitās nolaidīga attieksme pret bērnu, ja tas knapi spēj patusnēt? Un runa ir par maziem bērniem, kas paši vēl neiepērkas, bet ēd to ko vecāki sagādā.
Sports skolā 90% gadījumu ir .... nezinu kā formulē, bet es teiktu šausmas, vismaz lielajās skolās noteikti. Katrā ziņā sporta stundas lielākajā daļā gadījumu neveicina vēlmi sportot.
Savukārt sporta pulciņi lielākoties cīnās kā māk - ar legālu/nelegālu vecāku atbalstu/maksu par sporta nodarbībām + cenšoties izspiest max rezlutātus (diemžēl sporta pulciņi ir spiesti strādāt uz rezultātu, jo nav rezultātu, nav pulciņam nekāda līdzfinansējuma), + vecāku apmaksāta dalība sacensībās + izvadāšāna uz sacensībām + ekipējums + dalība nometnēs.
Nē, nē, es nesaku, ka nevajag bērnus nodarbināt sporta un citos pulciņos, bet mana pieredze rāda, ka pat salīdzinoši lētu sporta pulciņu izmaksas kopumā tik lētas nemaz nav un uz ģimenes budžetu savu iespaidu atstāj gana.
Protams, var teikt, ka var iet staigāt, skriet un spēlēt bumbu kopā ar bērnu ik dienu laukā bez papildus maksas un tā būs taisnība, tik nez vai daudzi ir gatavi pēc 8 darba stundām to darīt regulāri.
Paldies par šo tēmu, jo tā tiešām kļūst arvien aktuālāka. Mani bērni ir no tiem(vismaz kā varu pašreiz novērot), kuri bērnībā ir ar virssvaru un ārste domīgi galvu groza, ka bišķi svars par daudz un burtiski 3-4 gados bērns izstiepās, izstīdzēja, ka tagad ribas cauri spiežas, lai gan ēd, sporto tieši tāpat. Tai pat laikā ir pazīstama arī radu meitene, kura visu dzīvi bijusi resna, tiešām resna, JO ģimenē gatavoja trekni, bija jāizēd tukšs šķīvis utt. Un tad, kad meitene pati saņēmās, kļuva slaida. Es tomēr piekritīšu, ka tas ir atkarīgs no vecākiem un tā ir vecāku atbildība- čipsi, saldinātie dzērieni, mazkustīgums, planšetes, telefoni- tas viss ir kopainā.
Kā lauvinja saka, ir gan apaļi sportiskie bērni, gan tievi tizluļi. Es tomēr būtu par to,ka vecāki nevis gaidītu, kad sports kā mācību priekšmets būs biežāk skolā, bet gan padomātu par aktivitātēm ikdienā.
Ja šo tedenci skata kopā ar tendenci bērnus audzināt par tizlenīšiem, aizmirstot par kustību un aktivitātēm, tad ir pavisam bēdīgi.
Manā redzes lokā ir gan daudz tusnīgu bērneļu dažādā vecumā, kuru vecāki apzinās problēmu un šie bērni sporto, lielākā daļa pat nopietni sporto, bet tik un tā izskatās pēc tusnīšiem (ok, ne tauku klucīšiem), bet redzu arī apkārt tikpat daudz bērnu -caurbiru, kuri ir tik tizli, ka pāris km pārgājiens sagādā grūtības.....
Pazuda teksts..
Bet piekrītu tev, jo mūsdienās šī ir ļoti aktuāla problēma.
Es sapratu. Es tik tā, savu viedokli izteicu šajā