Maza pastaiga manā dārzā

Katram no mums ir vieta, kur veldzēties pēc grūtas darbadienas. Vieta, kur es atgūstu spēkus ir mans dārzs. Katru gadu tur kautkas mainās un ja tagad viss man patīk nav teikts, ka nākošgad būs tāpat. Kāds man teica, ka dārza iekārtošana ir bezgalīgs process un man tam ir jāpiekrīt. 

Esmu nākusi pie atziņas, ka ja vēlies mazāk problēmu, akcents liekams uz krūmiem un daudzgadīgajām puķēm, ko lēnā garā arī daru. Ir jau pienācis tas brīdis, ka puķes dalu kamiņiem un prātoju, ka mežmalā jāveido kāga kompozīcija, jo kas par daudz, tas par skādi.

Šogad pārvērtības piemeklēja mazais mājās dīķītis, jau sen prasījās to palielināt, tikai nekādi nevarēju pieķerties, tagad darbs darīts, bet protams pēc pārvērtībām arī puķu dobe tiks pārveidota.

Laiku pa laikam iedomājos, cik labi, ka ir dārznieki, kas varētu tavā vietā visu izdarīt, bet pēc tam saprotu, ka tad negūtu no tā visu tādu gandarījumu.

Kā jau iepriekš minēju veidoju stūrīti, kur pieradināt savus rododendrus, nu tas ir tapis un skatīsimies kā viņš dzīvos tālāk.

Kā katru gadu gaidu savas ūdensrozes uzziedēšanu, tā ir gan balta bet zied skaisti.

Tālākais sapnis izveidot jaunu vietu rozēm, jo tur, kur tās aug tagad, viņas nīkuļo, bet man ļoti gribās, lai pie mājas ir ziedu kupenas. 

Lēnā garā īstenojas mans sapnis par zaļu verandu.

Ar zālāju gan iet kā pa celmiem, bet tā kā tas ir domāts, kur bērniem spēlēties, es īpaši neiespringstu, nu un kas, ka nav vienāds, galvenais, ka tīrs un mīksts.

Šī vietiņa ir izveidota jauna, ar nosaukumu viss, kas aug zem ābelēm, te būs arī pīpes koks, kas aug uz ābeles stumbra. 

Neparādīju savas vasaras ziedu kaste, bet to nākošreiz, ar tām arī rotāju dārzu, jo viengadīgās puķes izmantoju maz.

Mana aizraušanās ar dārzu patīk arī kaķenei Mīcei, tā parasti pavada mani šajā nodarbē, laiku pa laikam nomainot dislokācijas vietu, bet neizlaižot mani no acīm.