19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Mātes un meitu attiecības. Vai vienmēr labas?
20. May 2014, 17:10
FejuFeja
FejuFeja
Atšķirībā no citiem, es nevaru lepoties ar to, ka mamma būtu mana sirdsdraudzene, vai vismaz kaut kas uz to pusi. Un ar īpaši labām attiecībām ar mammu nevar lepoties ne mana māsa, ne brālis.
Jau no mazām dienām mammai piemitusi vēlme visu kontrolēt, neļaut mums apmeklēt ballītes, diskotētas, vidusskolas laikā aizliegt tikties ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, kā rezultātā mūsu savstarpējās attiecības, protams, ir tikai pasliktinājušās.
Savulaik cerēju, ka izmaiņas mūsu attiecībās un komunikācijā nesīs lielo cilvēku dzīve, kad sākšu dzīvot atsevišķi, taču tā nebūt nav noticis. Mans vīrs mammai nešķiet gana labs, tāpat arī māsas un brāļa izvēlētās otrās pusītes, kā arī, pēc mammas domām, mēs neprotam audzināt savus bērnus, par ko arī visbiežāk izceļas asas diskusijas. Viņasprāt, bērnus mēs audzinām nepareizi, jo pareizi ir tikai tā, kā viņa to uzskata par labu, līdz ar to bieži vien par mazbērnu gaitām viņa nemaz neuzzina, jo neviens no mums nevēlas bojāt savu noskaņojumu, apzinoties, ka mamma nevis priecāsies par mazuļa jaunajiem panākumiem, bet gan sāks pārmest, ka kaut kas neatbilst enciklopēdijā ierakstītiem attīstības posmiem.
Patlaban vēlme atjaunot attiecības ar mammu nav nevienam no mūsu ģimenes bērniem, jo daudz mierīgāk šķiet dzīvot, mammu neinformējot par notikumiem mūsu dzīvēs, jo pretējā gadījumā saņemsim tikai nosodījumu, pārmetumus un striktus aizrādījumus, ka nedzīvojam pareizi.
Mīļās, meitenes, kādas ir jūsu attiecības ar savām mammām? Vai tik skaistas, kā fotoattēlos, kuros visu paaudžu sievietes starojošas sēž pie kafijas tases un apspriež mazbērna gaitas?
Arī es pievienojos draņķīgo māšu - meitu attiecību klubiņam. Māte, kas audzinājusi viena, kontrole, aizliegumi, sava viedokļa uzspiešana, nekādu ārpusmājas izklaižu, vienīgais bērns ģimenē - jāāā, tas ir arī mūsu scenārijs. Un vēl milzīga vecumu starpība - es mammai piedzimu teju 40 gados, visu dzīvi izjūtu, ka tam ir liela nozīme. + vēl pedagoga profesija.
Gājis ir kā pa celmiem, mani audzināja, nonstopā paceļot balsi, attiecīgi izaugu par stresa bumbu, kas savā ģimenē īsti normāli komunicēt nemāk. Par laimi, kopdzīve ar manu mierīgo un līdzsvaroto vīru ir mani "salabojusi". Es viņa vietā šitādu sievu būtu sākusi klapēt, bet nu jau dullākais posms ir garām. Galvenais bērnus psiholoģiski nesatraumēt, tāpēc tagad, ka meita jau ir saprātīgā vecumā, sevi vislaik bremzēju.
Ar mammu, kuru nebiju vairākus mēnešus redzējusi, pamatīgi sakasījos nesenās ciemošanās laikā, turklāt vairākkārt. Redz, viņai gribējās pacelt balsi arī uz manu bērnu un tēlot upuri.
Grūti joprojām mums iet.
Ā , un vēl - mēs neturam ilgi ļaunu prātu! Dusmojamies, varam sastrīdēties, bet tas nebūs uz ilgu
Interesants temats. Man ar mammu vienmēr ir bijušas ļoti tuvas un draudzīgas attiecības, lai gan ne bez saviem izaicinājumiem un sarūgtinājumiem. Esmu vienīgā meita un daudz esmu domājusi par attiecībām māte-meita. Kad biju pusaudze, izgājām abas cauri ļoti smagam dzīves posmam, sabruka vecāku attiecības, faktiski izira ģimene, mamma bija tālu no savām spējām veikt viena pati šīs ģimenes funkcijas. Toreiz es viņu nesapratu un ilgu laiku turēju aizvainojumu, ka viņa nebija stipra, bet tagad, kad pašai ir bērni un arī ir savi grūtumi ik pa laikam, sāku saprast - ka tas, ko viņa ir pārdzīvojusi, un kāpēc rīkojās kā rīkojās, nebūt nebija viegli. Ja es paskatos uz savu mammu ne kā bērns uz māti,kas gaida pilnīgu perfekciju no sava vecāka, bet gan kā pieaugusi sieviete, tad es saprotu un rodu attaisnojumu daudz kam. Un arī spēju piedot to, kāpēc viņa ir bijusi vāja tajos grūtajos dzīves brīžos un rīkojusies tā un ne citādāk.
Diemžēl jāpaiet daudziem gadiem un jāpieaug, lai saprastu savus vecākus, nenosodītu viņus, neapvainotos, neturētu dusmas (bieži vien bērnišķīgas), un apzinātos arī to visu, ko varējām iemācīties pateicoties viņu kļūdām un tieši tāpēc tās neatkārtot savās dzīvēs.
Man ir vislabākā mamma, lai gan viņa nav perfekta. Bet viņa ir 100% man uzticīga un es zinu, ka dosies palīgā vienalga kādā situācijā es būšu nonākusi. Bet es negaidu no viņas to, ko es gaidītu kā bērns.
Man ar mammu vienmēr bijušas superīgas attiecības, tiesa gan, arī ar konfliktiem..
Es mammu vienmēr esmu mīlējusi un mīlēšu.. Bet ir kāds - bet, starp mums izcēlās dramatisks strīds, sekas tam - pilnīgs saskarsmes zudums..
Nu jau 4 mēnešus ar mammu neesmu pārmijusi ne vārda..
Nezinu vai to maz spēšu 😥 Sirdī ir pamatīgs aizvainojums...
Pēc mēneša gan man nāksies savest šo jūtu jucekli kārtībā, jo būs neizbēgama satikšanās ar mammu..
Nezinu tikai vai uzlikt masku un tēlot, ka man nesāp, vai izkliegt savu sāpi un sabojāt brīvdienas sev un apkārtējiem..
Nebraukt ciemos? Turpināt ignorēt un nīst? Sodīt nekontaktējoties?
Kā lai piedod?
No otras puses..
Tā taču ir mana mamma, cilvēks, kurš dzīvē pēries pa nātrēm un gājis caur ērkšķiem, lai bērniem būtu viss.. Mamma, kura gatava līdz asinīm cīnīties par savējiem.. Mamma, kura manus bērnus mīl kā pati savējos.. Mana mīļā mamma
(valdu asaras)
Ir smagi, tik smagi, ka pat sirdī jūtamas fiziskas sāpes, kad sāku domāt par SAVU MAMMU ☹
Jebkurā gadījumā būs smagi 😪
Mums ir gājis kā pa kalniem.
Ak, ja tu zinātu (labi laikam tas nav), cik patīkami apzināties, ka es neesmu vienīgā tāda! Jo cik klausoties, visām labas attiecības un jāsāk domā, ka es tiešām esmu tik slikta, par kādu mana māte mani uzskata. Daudz, kas tavā rakstītajā sakrita ar manu situāciju. Labas attiecības nav bijušas nekad, pat bērnībā. Mana māte ir izteikta kontrolētāja, un ja ko nespēj kontrolēt, par to iz milzīgs tracis. īpaši slikti palika vidusskolas gados, kad sāku dzīvot kopmītnēs, laikam viņa juta, ka vadības groži izslīd no rokām. Tajā laikā viņa mani ļoti ietekmēja ar to, ka esmu finansiāli atkarīga. Milzīgs tracis bija par to, ka uzsāku pirmās darba gaitas, jo nu uzturēšu sevi pati. Un tā visu mūžu, strīds, strīds,skandāls, tracis utt. Joprojām man uzmetas zosāda, kad redzu telefona ekrānā parādāmies viņas vārdu... Mana māte uzskata, ka tikai un vienīgi viņai ir taisnība, ka visi citi neko nemāk, ir dumji, slinki utt. Viņai piemīt arī liela divkosība un melība. Arī es viņai ļoti ko maz atklāju, jo bieži ir bijis, kad kāda personīgāka informācija tiek izmantota pret mani, kas ir ļoti sāpīgi. Ir žēl, ka man nav labas attiecības ar savu māti, bet es arī šaubos, ka tur kaut kas ir labojams... esmu pat apsvērusi n-tās reizes pārcelties ļoti tālu prom (pašlaik dzīvoju pārdesmit km attālumā) un vislabāk, nekad ar viņu nerunātu... Bija cerība, ka tagad, kad gaidu savu pirmo mazulīti, varbūt kaut kas mainīsies un šķiet, ka pat mēnesi, divus tā bija, bet nu jau atkal viss ir no gala...viņa ir nabadzīte, neviens viņai nepalīdz, es esmu slikta, briesmīga meita... Gaidīšanas prieku ik pa laikam pārtrauc domas, ka ja nu arī es būšu briesmīga māte savam bērniņam?☹