Māra Upmane-Holšteine: Mums bija brīnišķīgs gads

Māra Upmane-Holšteine un Goran Gora ir muzikāls pāris, no kura staro mīlestība, un ar tikpat lielu mīlestību aug arī viņu trīs bērni. Māmiņu Klubs abus mūziķus aicināja uz sarunu, lai atskatītos uz aizejošo gadu, kā arī lūkotu, ar kādiem mērķiem Māra un Jānis skatās nākamajā gadā.

Sarunas sākumā Māra atzīst, ka aizejošais gads viņu ģimenei bijis brīnišķīgs, un viņas teikto papildina arī Goran Gora, norādot, ka ik pa laikam viņš sevi pieķer pie domas, ka gads rit uz priekšu un brīžiem pat gaidi, kad tas beigsies, jo ir grūtības, dažādi samezglojumi, taču, kad ar zināmu laika distanci atskaties uz pagājušo, saproti, ka ir bijis OK. “Bija forši,” sievas teiktajam piekrīt Jānis.

Jaunā gada apņemšanās

Jautāti par to, vai abiem ir apņemšanās nākamajam gadam, Jānis norāda, ka viņam nav nekādu lielu apņemšanos, taču, neskatoties uz to, Jaunais gads tomēr rada zināmu restarta sajūtu. “Es domāju, ka apņemšanās ir laba lieta, bet tas nestrādā, ja pie tām neatgriezies un nepārskati. Tā drīzāk ir laimes spēle, kad pēc gada atskaties un padomā, kura no vīzijām bija pietiekami stipra, lai to izpildītu pat bez atgādinājuma sev,” apgalvo Māra, sakot, ka vīzijas būtu jāpārskata vismaz reizi mēnesī. Viņas teikto Goran Gora palabo, sakot, ka viņš iesaka apņemšanās pārskatīt ik pēc 21 dienas, apskatoties, vai ir izdevies paiet vismaz mazu solīti uz priekšu.

Māra atklāj, ka viņai ir blociņš, kurā viņa ik gadu veic pierakstus. Pēc tam, kad sarakstījusi nākamā gada apņemšanās, viņa izlasa iepriekšējā gada mērķus. “Interesenti, ka ļoti daudz no tā, ko es gribēju, tomēr ir piepildījies. Tas, kas nav piepildījies, lielākoties ir tāpēc, ka man nav bijusi skaidri formulēta atbilde uz jautājumu “kāpēc””, stāsta mūziķe, apgalvojot, ka piepildās tas, kas ir patiesi prioritārs.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT

Garais slimnīcas periods

Dzīves pārbaudījumi, diemžēl, ģimeni nav saudzējuši. Māras un Jāņa dēlam 2020.gada vasaras vidū atklāja onkoloģisku saslimšanu. Lai gan smagais ķīmijas terapijas kurss ir aiz muguras, Ezram vēl aizvien ir diagnoze.

“Slimnīcā bijām astoņus mēnešus. Tagad turpinām normālu ikdienu, ik nedēļu veicot analīzes, regulāri ejot uz pārbaudēm pie hematoonkologa, katru dienu ir uzturošā zāļu terapija,” saka Māra, piebilstot, ka ikdienā par to cenšas nedomāt, jo tā ir kļuvusi par viņu ikdienas sastāvdaļu. Slimnīcā pavadīto periodu Goran Gora raksturo kā ārkārtīgi garu, taču, kad tas beidzies, tas šķitis tik neticami. “Laiks ir stiepts jēdziens. Tajā brīdī, kad jāiet slimnīcā, un zini, ka tā būs nedēļa, tā šķiet ļoti gara, taču tajā pašā laikā dienas ir īsas, jo slimnīcā ir sava rutīna. Tu dzīvo no vienas procedūras, notikuma līdz nākamajam, taču nedēļa velkas,” atklāj mūziķis. Viņu papildina Māra, sakot, ka pastāv milzīgs kontrasts starp laiku, kas pavadīts mājās un slimnīcā. Ja slimnīcā laiks ir jāizvelk, tad mājās viss notiek turbo režīmā. “Kontrasti bija ļoti traki, bet, no otras puses, tie palīdzēja saglabāt elastīgu prātu,” saka viņa.

Dzemdību pieredze atspoguļojas bērnu raksturā

Atskatoties uz dzemdību pieredzēm un savelkot tās kopā ar bērnu raksturiem, Māra atklāj, ka, viņasprāt, tikai Ezra spēja panest šo slimību. “Es bērnos redzu dzemdību pieredzes. Ronja piedzima par ātru. Viņa raudāja visu pirmo mēnesi, gulēja man tikai uz vēdera. Bailīga un trausla, negatava pasaulei viņa piedzima un ir tāda joprojām. Protams, viņa ir pieaugusi, bet tajā pašā laikā viņā ir trauslums,” atceras Māra, sakot, ka Ezra, turpretī, piedzima 42. grūtniecības nedēļā. Viņš piedzimis drukns, apņēmīgs, skatījies griestos. Piedzimstot Ezram ap kaklu bija aptinusies nabassaite. “Viņš mūs biedē jau kopš sākuma dienām un turpina biedēt aizvien. Par spīti tam, viņš jau no pirmajām dienām spēj cīnīties. Man nav nekādu šaubu, ka viņš būs ar rūdījumu un dzīvē daudz sasniegs. Tur būs lielas lietas,” ar mīlestību par savu dēlu runā Māra.

Ģimenes pastarīte, savukārt, piedzimusi superātrā tempā. Dzemdību telpā viņi atradušies vien 40 minūtes. “Viņa ir piedzimusi drošā vidē, mamma nepaniko, apkārt ir citi, kas viņu nepārtraukti rausta, atņem mantas, tāpēc viņa ir ātri iemācījusies tās atņemt arī citiem. Viņa ir ienākusi nonstopa ļembastā un spēj manevrēt. Viņai ir tikai 2,5 gadi, taču es jau redzu, ka viņa nepazudīs,” teic Māra, sakot, ka katram bērnam ir savs raksturs, taču bieži vien dažādus momentus var izskaidrot ar dzemdību pieredzi.

SKATIES VISU SARUNU ŠEIT