Mans rotu vēstures stāsts.

Bērnība asociējas ar viskaut ko ,bet ar rotām noteikti ne. Tāpēc jo vairāk šis uzdevums lika man tomēr padomāt un aizdomāties- jo kaut kam vajadzētu būt. Un laikam jau tā ir ar visu- jāparokas tik atmiņu lādītē un kaut ko var atrast.

Man bija divas vecmāmiņas – viena diemžēl ļoti agri aizgāja no šīs dzīves un ar viņu tā pa īstam nemaz nesanāca iepazīties,tāpēc bija vien jāmēģina atcerēties par tēta mammu- kas bija pilsētniece, stingra rakstura . Rotas viņai bija. Bet klāt tām tikt goda vārds nevarēja neviens!!! Tā nu vienmēr atceros viņu kā kārtīgu sievieti, ar dzintara krellēm , gredzenu, un gandrīz vienmēr blūzi ar saktu.

Man pielaikot viņas rotas bija iespējams tikai tad,kad viņas vairs nebija. Diemžēl. Bet lai vai kā, es to visu novērtēju- sakta ir tā,ko es ļoti sargāju. Tā man ir bijusi klāt abu manu bērnu krustabās, tā ir nolikta lādītē un noteikti tiks noglabāta un nodota tālāk Denīzei.

Vēl man ir arī omītes dzitara kuloniņš ,ko gan es nevalkāju,bet glabāju.

Kā arī viens gredzens(tas ir laukos un tāpēc bildi parādīt nevaru), to es vilku vidusskolas un augstskolas laikos.Vecmodīgs, paliels ,ar akmentiņu. Arī tas tiek glabāts kā piemiņa no omes.

Diezgan sausas un neinteresantas atmiņas no omju rotaslietām.Tomēr daudz jaukākas atmiņas ir par mammas krellēm. Tagad viņa vairs krelles  un rotas tikpat kā nenēsā. Bet kādreiz......... Jaukākais bija, kad mamma devās kaut kur prom un es tiku pie bundžiņas kur glabājās krelles. Šādā!

Tad nu sākās lielā pucēšanās, sakāru visas krelles. Mēģināju izdomāt ,kuras krelles,kurai kleitai labāk piestāvēs-protams bija arī mammas kāzu kurpes, lakati un lūpukrāsas....bet visspilgtāk ir palicis atmiņā ,kā es stāvu pie spoguļa un visas krelles ir sakārtas kaklā.

Tagad daļa no šīm krellēm esmu paņēmu sev, bet lielākā daļa vēl joprojām stāv budžā un ar viņām rotājas mana meitiņa Denīze(nu gluži kā es),kad brauc ciemos pie omes.

Vēl mammai bija divas skaistas dzintaru krelles. Tās viņai bija ļoti dārgas.

Ar tām bērnībā nespēlējos,jo man viņas nešķita skaistas. Tomēr tagas es novētēju dzintara spēku ,un šīs krelles glabājas pie manis. Varbūt kādreiz arī es viņas uzlikšu,bet pagaidām man īsti nav bijis pie kā.

Mana pirmā nopietnā kaklarota bija cūkas zobs. To es sāku nēsāt 7-8 klasē un nēsāju līdz pat vidusskolas beigām.

Man tas šķita stilīgi, atšķirīgi no pārējiem un nevienam tāda nebija.

Tagad viņš stāv kastītē, kā jaukas un patīkamas atmiņas no trakajiem tīņu gadiem!

Tāds ir mans senais rotu stāsts.Bija patiešām jauki pagremdēties atmiņās un izvilkt no lādītēm rotas!

Sākam jaunu projektu kopā ar psiholoģi Aliku Sorokinu - "Sieviešu lietiņas"!