Mans ikmēneša 100 minūšu rituāls

Mums par nožēlu (vai arī par laimi?) tuvumā nedzīvo vecmāmiņas un vectētiņi, kuri varētu pieskatīt nepilnu gadu veco mazuli, kamēr mēs paši, vecāki, gribam noķert kādu mirkli divatā vai arī vieni paši, arī īsto un vienīgo auklīti vēl neesam atraduši, tādēļ ikmēneša 100 minūtes brīvības man ir kaut kas TĀDS! Nu, vārdos vienkārši neizsakāms.

Vaicāsiet, kādēļ tieši simts minūtes un tieši reizi mēnesī? Nu jau daudzus gadus viens no maniem likumiem ir reizi mēnesī apmeklēt kosmētiķi. Tiesa gan, divus mēnešus, kad mazulis tikko bija piedzimis, nācās gan izlaist, bet tagad gan cenšos ievērot savu ikmēneša rituālu, neizlaižot ne reizi.

Bet kādēļ tieši simts minūtes? Tas ir laiks, kas man nepieciešams, lai no mājām nokļūtu līdz kosmētiķei, izbaudītu sejas procedūras un tad jau ar jaunu enerģiju atkal atgrieztos atkal mājās.

Kosmētiķe reiz vaicāja, kādēļ nebraucu pie viņas ar automašīnu, jo tā taču būtu ātrāk. Tomēr es nespēju iztēloties, ka varētu izjukt mans rituāls, jo tās divdesmit minūtes, ko pavadu sabiedriskajā transportā, lasu grāmatu vai žurnālu, un neviens tajā brīdī necenšas manu lasāmvielu atņemt, izplēst tai lapas vai arī neapķeras ap kāju, bēdīgā balstiņā dziedot “Ma-ma”. Tās ir manas divdesmit minūtes ar grāmatu, tas nekas, ka kādā pieturā iekāpj kāds iedzēris tipiņš vai arī blakus apsēžas jaunietis, kurš uz skaļāko klausās metālu.

Kosmētiķes kabinetā jūtos kā paradīzē- smažas, miers, sveces un pieklusināta mūzika. Pa vidam, ja nepagūstu no svētlaimes, kas nāk līdzi ar sejas, galvas un roku masāžu, aizmigt, pārspriežam pasaules notikumus vai arī kā vakar, vienkārši stundu no vietas sirsnīgi smejamies. Tā vienkārši bez iemesla. Brīdī, kad procedūra ir galā, ar ilgām jau gaidu nākamo mēnesi, kad atkal varēšu veltīt sev 100 minūtes laika.

Pēc sejas samīļošanas atkal dodos māju virzienā, pa ceļam iegrimstot savā lasāmvielā. Mājās nokļūstu jau kā cits cilvēks – smaidīgāks, laimīgāks un arī atpūties. Domājams, no manām 100 minūtēm atelpas iegūst gan dzīvesbiedrs, gan dēlēns, jo, noliekot uz brīdi savus pienākumus, pie tiem var atgriezties ar jaunu enerģijas lādiņu.

Tādēļ teikšu tā, meitenes – ja vien jums ir iespēja, veltiet sev mēnesī kaut 100 minūtes laika. Laiku, kas būtu tikai jūsējais!