24.04 10:50-17:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Jau izsenis ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē ik pa laikam ziņu portālus pāršalc ziņas par vecākiem, kuri nesasnieguši pilngadību kļūst par vecākiem. Kā liecina Slimību un profilakses centra apkopotā statistika – kopējais nepilngadīgo mammu daudzums pēdējo gadu laikā ir samazinājies, tomēr ik gadu ir aptuveni 200 meitenes, kas nepabeigušas skolu, neprecējušās, bez darba un pieredzes, pašas vēl būdamas bērni - tomēr ar lielu mīlestību gaida un ir gatavas uzņemties rūpes par mazuli, kam jānāk pasaulē. Nereti gan meitene nespējot izturēt spiedienu vai saprotot, ka šajā situācijā ir palikusi viena - izšķiras par labu bērniņa nelaišanai pasaulē.
Māmiņu klubs šajā mēnesī uzsāk jaunu diskusiju un sarunu ciklu – “KAD kļūt par mammu”, lai runātu un izglītotu sabiedrību, iedrošinātu mammas, kuram nav iespējas ikdienā saņemt emocionālu atbalstu – nebaidīties un nejusties atstumtām vai nepieņemtām tikai tāpēc, ka ir izvēlējušās kļūt par mammu vēl pirms pilngadības sasniegšanas vai mammām, kuras pirmo mazuli izlemj laist pasaulē tad, kad ir pabeigušas augstskolu, ieguvušas karjeru un laimīgi precējušās jau krietnu laiku pirms pirmās grūtniecības. Vai statusam MAMMA vispār ir vecuma ierobežojums?
Ilzes stāsts. Par mammu kļuvu pati vēl būdama bērns.
Pirms 10 gadiem vidusskolas pēdējā klasē, tolaik 16 gadus vecā Ilze uzzināja, ka ir stāvoklī. Viņa to nebija plānojusi, nebija pamanījusi ne pirmās grūtniecības pazīmes, ne svara pieaugumu. Vien tad, kad viņa vairs nespēja rast citu izskaidrojumu un apkārtējie sāka norādīt uz to, ka būtu laiks ieturēt kādu diētu un ierastais apģērbs jau krietnu laiku bija kļuvis par mazu –viņa intereses pēc veica grūtniecības testu, kuru viņai iegādājās draudzene, jo pati nebija gatava doties uz aptieku to iegādāties – sakot, ka mazpilsētā visi viņu pazīst un, ticamākais, pēc tam apkārtējie sāktu baumot.
Ar topošā bērniņa tēti viņa nebija kopā. Iepazinās kādā kopīgā tikšanās reizē un ik pa laikam satikās, jo kopā abiem bija labi. Viņa bija iemīlējusies, viņam – tā bija aizraušanās. Viņš bija 10 gadus vecāks. Viņš zināja, ko dara. Viņa – paļāvās.
Ilze zem sirds mazuli bija nēsājusi jau 5 mēnešus, kad par to uzzināja un pastāstīja topošajam tētim. Viņš lika meitenei taisīt abortu. Saviem vecākiem viņa to nestāstīja. Izjuta dziļu kaunu.
Kā pa miglu, tomēr ļoti spilgti meitene atceras to dienu, kad puiša aicināta devās uz Rīgu, lai tiktos ar speciālistu, kurš bija vienojies ar puisi un gatavs veikt abortu meitenei, kuras grūtniecības laiks jau krietni pārsniedz 20 nedēļas, atgādinot, ka Latvijā mākslīgo abortu pēc sievietes iniciatīvas drīkst veikt tikai līdz 12 grūtniecības nedēļai un nepilngadīgai meitenei ir nepieciešama vecāku piekrišana šīs procedūras veikšanai.
Viņa to neizdarīja. Viņa klusībā gaidīja mazuli nākam pasaulē, slēpdama to no visiem.
Ilze aizbildinājās ar neveselīgu uzturu, mazkustīgu dzīvesveidu un citiem izdomātiem faktoriem, lai tikai novērstu domas no patiesā svara pieauguma iemesla.
Šobrīd Ilze ir precējusies, ģimenē ar savu vīru audzina savu 10 gadus veco meitu un divus kopīgos bērniņus, savu dzīvi ir izveidojusi un 5 gadus sauc sevi par rīdzinieci un par notikušo runā nelabprāt, tomēr redzot to, ka sabiedrībā viedoklis par meitenēm, kas paliek stāvoklī pirms pilngadības sasniegšanas ir krasi nosodošs, vēlas par to runāt, jo “Tas murgs, kuram tu izej cauri, laikā, kad Tu pati nesaproti, kas ar Tevi notiek un Tev nepalīdz to saprast arī citi ir šausmīgs.” Vel Ilze piebilst, ka: “Katru dienu Tu domā par to kā Tu vispār dzīvosi, kā uzturēsi bērniņu, par to, kāda gan Tu vari būt māte. Vairākas reizes grūtniecības laikā cauri galvai izskrēja domas par to, ka jābeidz dzīve pašnāvībā, jo Tu nespēj sevī rast spēku, lai cīnītos. Lai cīnītos viena pati. Uz Tevi rāda ar pirkstiem, jo esi kļūdījusies. Es biju nelaimīga un viena. Bet man bija mans topošais mazulis. Viņu gan es mīlēju un nepārtraukti lūdzu viņam piedošanu.”
Ilze atzīst, ka vienīgais, kas viņai palīdzēja bija krīzes centrs, tajā nokļūstot beidzot saņēmusi atbalstu, pieņēmusi sevi, situāciju, mācījusies piedot bērniņa tēvam, kurš atteicās uzņemties rūpes un 10 dienas pēc noteiktā termiņa, dzemdēja veselīgu meitiņu, mākslīgi izraisītās dzemdībās. Viņa nezināja kā pareizi elpot, vecmāte esot uz viņu kliegusi, dzemdībās neviens viņu neatbalstīja, visam pāri esot bijušas rūgtas asaras par to, ka mirklis, kuram jākļūst par vienu no skaistākajiem sievietes dzīvē, pārvērties par murgu un ietekmējis Ilzes dzīvi uz visu atlikušo dzīvi. Arī turpmākās divas grūtniecības esot bijušas emocionāli ļoti smagas, pat neskatoties, ka tagad viņai blakus ir bijis gan vīrs, gan iespēja apmeklēt dažādus sagatavošanās kursus un nodarbības topošajiem vecākiem.
Kur tad ir tā patiesība? Kāpēc tā notiek? Kuram jāuzņemas atbildība? Jaunās māmiņas vecākiem? Izglītības sistēmai vai tomēr meitenei pašai?
Pēc Slimības SPKC datiem, 2016. gadā pasaulē nākuši 180 bērniņi - mammām, kuras nav sasniegušas pilngadības vecumu. Jaunākā no tām vien 14 gadus jauna.
Vai, Tavuprāt, mūsdienu sabiedrība vispār ir gatava pieņemt un pieņem māmiņas, kuras ir gatavas laist pasaulē pirmo mazulīti ļoti jaunas?
Ir tacu atskiriba vai ir 21 vai 15. Otra varianta cilveks nevar slegt pat ires ligmu,jo ir nepilngadigs, vinam ir vajadzigs aizbildnis, par kaut kadu sakarigu darbu ari te nevar but ne runa...
Vecmati nu gan nedrikstetu ietekmet(tas attieksmi) grutnieces gadu skaits, ienemamais amats vai stavoklis sabiedriba...
Piekrītu viedoklim par to, kurā vietā jaunā māmiņa dzīvo - lielā pilsētā vai miestiņā, laukos utt. Es dzīvoju pilsētā un savu pirmo bērniņu dzemdēju 23 gados un man dakterītes dzemdībā nodaļā nosmējās, ka nu mamma jau vairs nav jauna, savukārt dzmedējot otro nepilnos 26 gados, man likās, ka tajā momentā esmu visvecākā mamma nodaļā, jo visas bija agrajos 20. Visas manas paziņas piedzemdēja pirmo bērnu 20-22 gados, jo tajā vecumā (vairāk 21/22) viņas pabeidz bakalaura vai cita veida studijas un puse aizgāja strādāt, puse dibināt ģimeni.
Manuprāt daudz ir atkarīgs netikai no audzināšanas, bet arī no jaunās sievietes emocionālās stabilitātes, jo kā tu uzvedīsies un runāsi, tā arī apkārtējie reāģēs. Atceros vienu paziņu - jaunu meiteni 16 gados ar lielu punci un augsti paceltu galvu staigājam pa pilsētu, apkārtējie tā nepiekasījās, jo viņai bija vienalga.
Un pareizi teikts - bērnu taisa divi, tāpēc atbildība arī ir jāuzņemas diviem! Vecāki var palīdzēt, bet tikai tik, lai jaunie paši iemācās nevis noveļ bērnu vecmammai!
Mūsdienu sabiedrībā vēl jo projām valda padomju laika uzskati.
Man ir 21 gads ar draugu nolēmām, ka vēlamies mazulīti. Vēlamies būt jauni vecāki, kuri ir enerģijas un izaicinājumu pilni. Mans draugs strādā un labi pelna, es mācos neklātienē augstskolā. Kad devos stāties grūtnieču uzskaitē, vecmāte uzdeva jautājumus par ģimenes materiālo stāvokli, kad atbildēju, ka neesmu precējusies un nestrādāju manā virzienā tika raidīts tāds nosodošs skatiens. Negribēju vairs neko tikai mājās. Tagad, kad ir pagājuši jau 5 mēneši es saskaros ar nosodījumu no apkārtējo puses '' ak dievs, tik jauna un jau stāvoklī?" "kā gan vecāki viņu audzināja" tas ir sāpīgi. Es zinu, ka neesmu vienīgā, kura to visu piedzīvo.
Piekrītu, ka atbalsts, nevis nosodījums, šīm meitenēm ir ļoti, ļoti būtisks.
"Kuram jāuzņemas atbildība? Jaunās māmiņas vecākiem? Izglītības sistēmai vai tomēr meitenei pašai?"
ziniet, kas man šajā citētajā tekstā nepatīk? Ka ir aizmirsts par to pilngadīgo vīrieti. Lielākā atbildība, manuprāt, ir viņam. Un tikai pēc tam meitenei, viņas vecākiem un kam tur vēl.
vispār jau ir valstis, kurās seksuālas attiecības ar nepilngadīgo ir skaidrs kriminālpārkāpums, mūsējā laikam nav, ne? Kā ir?
Manuprāt, atbildība ir jāuzņemas visām iesaistītajām pusēm, gan vecākiem, kuri nav izglītojuši bērnus par izsargāšanos, gan meitenei un puisim, īpaši abiem jauniešiem, kā vienam tā otram, jo tās jau ir sekas viņu neapdomībai.
Kad pēc 9.klases aizbraucu uz Rīgu mācīties, tad tajos 3 gados tik daudz meiteņu palika stāvoklī, bet lielākā daļa bija tādas, kuras skolu pabeidza, jo jūtams atbalsts no vecākiem. Īpaši neatceros, ka meitenes tiktu nosodītas, vienīgi drīzāk pārējās nevarēja īsti saprast, kā tas ir tik ātri palikt stāvoklī.
Tajā pat laikā mana bērnības draudzene palika stāvoklī un piedzemdēja bērnu 17 gados, puiša vecāki nopirka dzīvesvietu, palīdzēja kā var, pati meitene skolu pameta uzreiz, kaut pirmo kursu jau varēja pabeigt līdz galam, bet attiecības izjauca pēc bērna gada aptuveni pati meitene, jo nebija tā arī izskraidījusies apkārt un sāka krāpt puisi. Reakcija saprotama, viņš viņai iekrāmēja un abi izšķīrās, viņa ielika viņu alimentos, pati atstāja mazo savai mammai, tēvam un viņa ģimenei viņa negribēja dot, un aizbrauca uz ārzemēm, pēc dažiem gadiem jau satikusi savu nākamo vīrieti dibina kopīgu ģimeni, bet savu pirmo bērnu tā arī īsti negrib, tad piedzima nākamais bērns un no malas izskatās kā laimīgā ģimene, protams, bez pirmā bērna, tas tiek atstumts kā vien var, vispār bēdīgs stāsts, kā pret pirmo izturas, tagad puika aug pie tēva, jo mātes jaunajā ģimenē vietas viņam vienkārši nav - jā šīs ir nosodāmi, ja izvēlējies dzemdēt tajos gados, tad arī jāuzņemas atbildība ir.
Pēc personīgās savas pieredzes varu teikt, ka man vecāki neizglītoja tādās lietās, visu uzzināju no skolas, vīram savukārt visu bija pastāstījis tētis jau skolas laikā. Savukārt manu māsīcu aizveda pie ginekoloģes uz konsultāciju pusaudža gados, kur visu viņai izstāstīja, lai nerodas iespaids, ka mamma kaut ko safantazējusi.
Tomēr, lai nu kā, visvairāk jādomā meiteni pašai par to, jo viņa jau var palikt viena ar bērnu, bez atbalsta, puisis pateiks, ka neko negrib un aizies tālāk savā dzīvē, bet meitenei būs jāizsitas dzīvē pašai, labi, ja vēl būs vecāki, kas atbalstīs
Atceros man jaunībā, aptuveni, 14gadi, mana mamma noteica, lai kā dzīvē gadītos netaisi abortu nāc saki un kaut ka izaudzināsim. Tai laikā mani pat puiši neintresēja, bet vienmēr zināju, ka būs atbalsts.
Zinu, arī ka savējiem bērniem, kad paaugsies stāstīsim ar vīru, kā izsargāties, bet pieminēsim, ka vienmēr atbalstīsim un ja nu kas palīdzēsim audzināt kopā 😀
Es nemēģinātu apgalvot, ka meitenes pirms pilngadības ir Gatavas laist pasaulē mazuli, jo lielākā daļa pašas vēl bērna prātā. Cita lieta, ka kaut kādu apstākļu sakritības dēļ tā ir sanācis, un tad ir par vēlu domat ir gatava vai nav kļūt par māti, jo tas notiek.
Es ļoti ceru, ka manai meitai tā negadīsies, bet ja tā gadītos, nu neko laistu pasaulē un audzinātu, paralēli mācītos pelnīt naudu.
Par atbildību - tur jau dalīta tā atbildība, savā ziņā vecāki ir ielikuši pamatus, kādi nu izdevās, tā ar dzīvo, tad pamatus stiprināja izglītības sistēma, kas par spīti informācijas pārbagātībai apkārt, sociālajām zinībām daudzu gadu garumā mācību programmā, klases stundām iun bioloģiijas stundām, īsti pamatiem pat ne ķieķelīti neieliek visbiežāk. Pie šīs mācību kārtības veselības mācība neko nemainītu. Viss ir atkarīgs Kā māca, Kā pasniedz un Ko pasniedz, formāli ķeksīši neko nedod.
Un visbeidzot katram pašam ir jāuzņemas atbildība par savas rīcības sekām, arī meitenei un TIKPAT lielā mērā puisim/vīrietim, kurš meiteni padarījis par jauno māmiņu! Mīļie vecāki, audziniet savus dēlus ar apziņu, ka par savas rīcības sekām ir jāuzņemas atbildība!