Mana un Denīzes ikdiena pēc atgriešanās darbā.

Nu jau pagājušas gandrīz divas nedēļas kopš esmu atgriezusies darbā. Iepriekšo reiz rakstīju par pirmo dienu pēc darba.Tā tiešām bija jauka un priecīga,bet pārējās vairs nebija tik saulainas. 

Otrajā dienā Denīze pilnībā atteicās ēst. No septiņiem rītā līdz pat trijiem pēcpusdienā mazā dāma bija apēdusi vien divus mazus s cepumiņus. Kad atnācu es, protams uzreiz man pieķērās un ar lielu baudu ēda krūts pienu.

Vakarā arī paēda vakariņas,bet pupošanās bija galvenā lieta tai vakarā.Nodomāju-protests pret jauno kārtību.

Nākamajā dienā- ar ēšanu nekādu problēmu, bērns priecīgs,laimīgs, tikai gulēt neiet. Nu nekas. Aizmiga tikai pēc manas atnākšanas ap četriem.

Bet ceturtā diena,vispār jau nakts sākās ar 38,6 temperatūru. Tā nu es iedevu Nurofenu, noinstruēju vecmāmiņu mērīt temperatūru un ja ceļas,atkal dodt zāles. Pašai kā par spīti lielā sēde,sapulce un daudz citu svarīgu  pienākumu pirms pirmā septembra. 

Nabaga Denīze visu dienu ar augsto temperatūru,vecmāmiņai pa rokām nodzīvojusies sagaidīja mani. Arī otrā dienā temperatūra nemazinājās pat ar zālēm. Tad nu devāmies pie daktera. Nekāda redzama iemesla nebija.Nedaudz apsārtis kakliņš un piesmakusi balss. Daktere uzrasktīja zāles ,lika papūst kaklā Faringo sprej un piekrita man,ka tas varētu būt arī no jaunās situācijas. Jo galu galā,mazā dāma vēl ir maziņa.Tikai gads un trīs mēneši. 

Mirklī,kad es izeju no mājas,viņai šķiet,ka mamma ir pazudusi. Tad viņa pieķeras vecmammai,nelaiž viņu ne soli bez pieskatīšanas. Sajūtas esot,ka meitene uzmana ,lai viņa nepazūd. 

Ar ēšanu viņām klājas labi- vienu dienu ēd labāk,otru ne tik labi,bet kopumā ir ok.

Ar gulēšanu arī pēdējās dienas jau ar vien labāk.Varbūt tāpēc,ka Adrians nav ,kas nelaikā pamodina?!

Tomēr pastaigas ārā un spēlēšanās ir pagrūta.Ārā Denīze tik pa klēpi vien grib. Pati nedaudz pastaigā un tik turās biksēs. Arī mājās pārsvarā diena tiek pavadīta uz rokām. 

Es it kā saprotu ,ka tas ir normāli. Denīzei ir grūti aprast ar jauno situāciju,bet citu variantu diemžēl nav. Man ir jāstrādā. Ejot protm viņa daudz neraud,tāpēc tas nav tā smagi.Arī ikdienā darbā tik pat kā nedomāju un nesatraucos kā viņām iet. Pilnībā varu veltīt sevi darbam. iekšēji esmu ar mieru,ka man jāstrādā un viņai jāpaliek mājās.Bet kad vakaros mazā lellīte man pielīp un kādas divas -trīs stundas jūtos kā ķengurmamma,tad paliek smagi.Fiziski un garīgi. Sirdī iezogas pārmetumi- vai tas ir labi,ka mazo tā jāatstāj. Kā viņa jūtas? Vai nenodaru pāri mazajai sirsniņai.Un kas būs kad no decembra pienāks dārziņa rinda un būs jādodas uz bērnu dārzu? Vai mazā to pārdzīvos?!