Es no bērnības atceros sapni, kurā es jutos pasakaini labi, vējā plīvoja gaiši zils zīda lakats un man bija sajūta, ka es lidoju. Vēlāk es šīs sajūtas izbaudīju, satiekot savu pirmo mīlestību. Laiks gāja uz priekšu un attiecības nomainīja citas attiecības, bet šīs sajūtas vairs nebija. Kas tas bija: miers, drošības sajūta, vai viss kopā, nepateikšu, bet tad, kad biju zaudējusi cerības uzsākt vēl kādas attiecības, šīs sajūtas atgriezās un nepamet mani vēl šodien. Tas ir vienreizēji, kad tu vari pamosties no sajūtas, ka tava dzīve ir piepildīta.  Šo piepildījumu tagad es sasniedzu kopā ar savu vīru, tikai, ja jaunībā es gaidīju brīnumu, tad tagad noteikti varu apgalvot, ka mīlestība ir jākopj un tā nesastāv tikai no vārdiem „Es Tevi mīlu”.

Mēs esam kopā ne daudz un ne maz un esam runājuši arī par to, ka iespējams mūsu attiecības veidotos pavisam savādāk, ja nebūtu mūsu mazās meitiņas. Katrā ģimenē ir pārbaudījumi un likstas, ir strīdi un tad saldais salabšanas mirklis. Tā, protams, ir arī manā dzīvē, un es no katras šādas situācijas mācos. Mācos būt saprotoša, mācos būt pacietīga un galvenais, neizdarīt neapdomīgus secinājumus. Bet brīdī, kad ir vēlēšanās tomēr pierādīt savu taisnību uzrodas mazais indikatoriņš, kas apņem tēti un mammu un klusiņām nosaka: „Nestrīdieties, lūdzu”.

Es ne reizi vien esmu uzdevusi sev jautājumu, kādas ir tās vajadzības, kuras būtu nepieciešamas mūsu attiecībās. Vienīgais, kas man pietrūkst, nedaudz jaunības vieglprātības un romantisma. Bet tad es saprotu, ka, ja man vajadzētu izvēlēties starp ziediem katru vakaru, vai vakariņām, ar kurām mani sagaida vīrs, es tomēr izvēlētos otro.

Es tik ļoti esmu gribējusi būt mīlēta, ka savos meklējumos vienmēr atdūros pret karstiem saules stariem, bet tad pienāca brīdis, kad ieguvu to pēc, kā tik ļoti ilgojos, un izrādījās, ka manai mīlestībai nepieciešama, savstarpēja cieņa, drošības sajūta, sapratne un iespēja ko jaunu mācīties no otra cilvēka.  

Noteikti savos divdesmit es teiktu savādāk un trīsdesmit, vēl savādāk, jo laikam ejot uz priekšu, mainās vērtību skala un skatījums uz vienu vai otru situāciju.  Attiecībās vienmēr ir jābūt vienam, kas laikā var apstāties, laikā iekost mēlē, jo vārdi ievaino daudz dziļāk un sāpīgāk un tos var piedot , bet aizmirst nevar nekad………