Mana mīļākā grāmata. Stāsts par Sanmikelu

 

Nu jau kādus gadus 3 lietoju arī e-grāmatu, speciālo ierīci e-grāmatu lasīšanai ar ekrānu, kas nespīd kā elektroniskais displejs. No papīra formāta grāmatām tā daudz neatšķiras, principā pietrūkst tikai vienas lietas - smaržas. Toties ieguvumu ir krietni vairāk, sākot ar to, ka lētāk, it īpaši, ja var un vēlas lasīt ne tikai latviešu valodā, un beidzot ar to, ka neaizņem mājās vietu. Skatos, ka Fastr bibliotēka gan nav paredzēta šādām ierīcēm, tomēr, pašķirstījusi tās grāmatu klāstu, nolēmu, ka šo to labprāt mēģinātu palasīt arī datorā vai planšetē.

 

Pēdējos gados esmu pievērsusies vairāk lasīšanai tikai izklaides nolūkos, fantāzijas un fantastikas žanram, kas ļoti labi palīdz aizmirst ikdienu. Dažkārt gan arī to apgrūtina: kad lasīts līdz trijiem naktī, nav viegli pamosties un koncentrēties ikdienas pienākumiem. Bet ir arī dažas tādas grāmatas, kuras jau kopš skolas gadiem, kad pirmoreiz tās mājās lielajā plauktā atradu, ik pa laikam pilnībā vai daļēji pārlasu un vienmēr atrodu tajās kaut ko jaunu. 

 

Vismīļākā no tām man ir Aksela Muntes "Stāsts par Sanmikelu". Grāmata ir paša autora, zviedru izcelsmes ārsta, biogrāfisks stāsts par dažādiem viņa dzīves posmiem un situācijām. Lasītājs nokļūst gan skaistā Itālijas salā, kur mīt vienkārši un katoliski māņticīgi ļaudis un kur autors noslēdz derību ar, šķiet, pašu nelabo, kas viņam apsola īstenot sapni atjaunot antīku villu Kapri salā apmaiņā pret atteikšanos no slavas, gan Lapzemē, gan Parīzes šausmīgajās nabadzīgo ļaužu slimnīcās 19. gadsimta beigās, gan ainiņās no ārstēšanas ar hipnozi. Būdams bagāto aprindu iecienīts ārsts, autors gan ar humoru, gan nesaudzīgu kritiku apraksta dažādus tipiskus 19. gadsimta beigu personāžus - īpaši spilgti ir kādas caur un cauri sievišķīgas grāfienes un kāda plātīga vikonta tēli. Ļoti daudz autors runā par cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem, nesaudzīgi kritizējot bezjēdzīgu nogalināšanu; jau minētais vikonts dabū izjust ārsta atriebību par to, ka trenējās šaut, mērķējot uz nevainīgām bezdelīgām. Vienā brīdī ārsts, sapratis, ka ir iemīlējies grāfienē, aizbrauc no Parīzes, tādējādi arī atteikdamies no turpmākas slavas un pievērsdamies nabadzīgo ļaužu ārstēšanai un klaiņošanai pa pasauli. Un savas dzīves laikā viņš arī atjauno balto marmora villu Sanmikelu augstu kalnos Kapri salā.

 

Manuprāt, šī grāmata ir visvairāk ir par cilvēcību un līdzjūtību gan pret līdzcilvēkiem, gan mūsu četrkājainajiem draugiem, par kuriem esam atbildīgi. Un par sapņiem mūža garumā. To lasot, var gan savu reizi pasmieties, gan paskumt un pārdomāt. Un sevi autors nebūt neiztēlo par baltu un pūkainu, un gudrāku par visiem, kā varētu šķist. Tas laikam arī visvairāk piesaista šajā grāmatā - ka tā ir par Personību. 

 

No autora sarunas ar parādību, kas sola palīdzēt īstenot sapni par Sanmikelu"

"Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

- Kas tad no manis iznāks?

- Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

- Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

- Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

- Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu."