Man ir meita, kurai es vienmēr būšu perfekta

Par to, ko rakstīšu pēdējā projekta blogā, domāju ļoti daudz un katru dienu. Gar acīm zibēja visi tie mirkļi, kurus sabojājis perfekcionisms, ausīs “žvadzēja” sirdsapziņas balss par visiem trūkumiem manī un manā ikdienā. Pēkšņi viss tik ļoti dūrās acīs – mirklis pēc mirkļa, kad atkal nākas saukt:” Perfekcionisms!"

Es neesmu tā sieviete, kuras perfekcionisma problēma sākas un beidzas ar netīriem traukiem. Nē, tas ir dzīvesstils. Skatījums uz pasauli caur kaut kādām aizklātām brillēm, negribot redzēt kopainu un nevēloties to pieņemt. To es sapratu tikai projekta trešajā nedēļā.

Ilgi domājot, nolēmu, ka visvieglāk izdarīšu secinājumus un vienošos ar sevi, ja savas ideālisma problēmas un iespējamos risinājumus numurēšu. Arī jums, mīļie lasītāji, tā būs vieglāk.

1. Brīvdienu ilūzija. Jā, šis ir ļoti kaitinoši. Vienmēr sāku domāt par nedēļas nogali jau nedēļas vidū, sēžu, “trinos”, plānoju. Prātā izeju cauri miljons ģimeniskiem scenārijiem. Taču tad, kad beidzot pienāk šī vienīgā kopīgā brīvdiena (visbiežāk), abi esam pārguruši, tāpēc diena tiek pavadīta dīvānā pie televizora. No vienas puses tas nav nekas slikts – kopīgi atpūšamies, visi esam blakus viens otram. Taču tas neatbilst maniem perfektajiem priekšstatiem par ģimenes brīvdienām! Kur paliek kopīgie pārgājieni, jautras fotosesijas, vienota maltītes gatavošana, kuras laikā viens otram uz sejas smērē miltus, un visi smejas? Tas viss ir manā galvā – naivas ainas, kas sagrābtas no filmām un seriāliem. Tad svētdienas vakarā jūtos aizvainota uz visu pasauli par to, ka dzīve ir dzīve, tajā valda nogurums, un maniem perfektajiem seriāliem nākas palikt televizorā.

Kā ar to cīnīties? Godīgi sakot, es nezinu. Ja es vēl varētu saņemties, man ir jāatceras arī par otru pusi, kuram tā ir vienīgā diena, kad atpūsties no smaga darba. Man ir jābūt saprotošai. Tā vietā, lai sūkstītos par to, cik reti darām ko kopīgu ārpus mājas, man jāmācās novērtēt katru reizi, kad tomēr visi esam svaigā gaisā, izrāvušies no ikdienas darbiņiem. Turklāt ir jāatceras, ka arī uz dīvāna var darīt kopīgas un interesantas lietas, piemēram, skatīties labu filmu, baudīt kādu našķi, šķirstīt žurnālus un spēlēt galda spēles. Un mani grandiozie plāni jānoglabā laikam, kad tas viss kļūs iespējams. Jo padoties nav labi, un šo ainiņu perfekcija tomēr ir kāda veida motivators.

2. Perfektie plāni. Tā ir mana lielākā problēma, visticamāk. Draudzenei saslimis bērns, un viņa nevar atbraukt? Nē, viņa noteikti joko. Vai melo. Nu tā nevar būt, viss taču ir izplānots! Varbūt bērnam nav tik traki, varbūt var atstāt mājās ar tēti (it kā es pati ko tādu būtu gatava darīt). Es visu izplānoju, izveidoju perfekto plānu, un NEVIENS nedrīkst to lauzt!

Secinājums? Ir jābūt elastīgai un iejūtīgai. Plāni ir jāveido virspusēji un aptuveni, lai ne vien atstātu vietu improvizācijai, bet arī iespējai atkāpties. Kaut mazu solīti. Savādāk es pati sev nodaru pāri, uzrīkojot “pasaules gala” drāmu ikreiz, kad man kāds atsaka.

3. Vēlme izpatikt visiem. Oi, šis ir ļoti nepatīkams un neiedomājami nogurdinošs punkts. Kā tas izpaužas? Cenšos izdarīt visu, ko man palūdz, vienmēr atsaucos, jūtos vainīga, ja esmu ko piemirsusi. Bet tas jau tāds sīkums, tā dzīvo katrs otrais cilvēks. Kaitinošas ir sarunas, ko vada šī perfekcionisma šķautne. Lai ko cilvēks teiktu, es visticamāk piekritīšu un pielāgošos. Kā tas izpaužas ikdienā? Runāju ar vienu cilvēku par uzturu, viņš kritizē pusfabrikātus, es stāstu par veselīgām uzkodām, nepieminu eļļaino un cepto gaļu, pēc sarunas nopērku dateles, lai būtu temats nākamajai sarunai (mazliet pārspīlēts, bet uz to pusi), nākamajā dienā satieku draudzeni, kura ēd visu, necieš striktos uztura vērotājus, un es lepni stāstu, ka esmu nopirkusi cīsiņus ar feinu atlaidi. Īsāk sakot -plēšu sevi uz visām pusēm.

JĀBEIDZ melot sev! Man ir savs viedoklis un personība, un uz to man arī jāpastāv! Man ir jāsaprot, ka saruna ar domubiedriem izdosies tāpat, bet pārējie – tie vienkārši nav mani cilvēki. Man nav jāpatīk visiem! Vienmēr jāatceras, ka atzinība no cilvēka pēc patiesas sarunas liekas daudz īpašāka.

4. Perfektās mammas loma. Domāju, ka šeit “iekritīs” lielākā daļa projektā esošo mammu. Kā tas izpaužas man? Trakos pašpārmetumos pēc katras reizes, kad es meitai esot nomodā rokās paņemu mobilo, neizslēdzu televizoru, nepaspēlējos ar viņu, iedodu neveselīgu uzkodu un nespēju palikt 100% savaldīga. Turklāt es moku sevi ar visu to informāciju, ko esmu salasījusies. Tik daudz pretrunīgu metožu, bet visas šķiet pareizas. Mēģinu vienu, otru, taču katru reizi mani māc bailes, ka varbūt izvēlējos nepareizi, un cita ir pareizāka.

NAV pareizākās metodes! Un es to zinu! Tikai nezinu, kā saslēgt tos vadiņus savā galvā, lai nejustos vainīga. Man ir svarīgi šādos mirkļos atcerēties, ka katrai metodei ir savi piekritēji un noliedzēji. VISAM uz pasaules seko gan kritika, gan atzinība. Man jāiemācās pieņemt to pirmo.

Turklāt ir sev jāatgādina, ka bērnam nekas nenotiks, ja pārkāpšu kādu “noteikumu”. Tas ir jābeidz.

5. Spožā nākotne. Liekas jau, ka katrs perfekcionists galvā domā:” Šodien viss ir sūdīgi, bet pēc pāris gadiem gan mana dzīve būs perfekta!”. Liekas, ka bērns tad klausīs vairāk, darbs būs daudz foršāks, izglītība nāks pretī izplestām rokām (negulētas naktis – kas tās tādas?), noteikti būs pašiem sava māja (un dārziņš, ap kuru skries labradors), un atpūtas nekad netrūks, turklāt tā vienmēr būs aizraujoša. Ak jā, visa ģimene beidzot ēdīs sevišķi veselīgi. Jā, es dzīvoju šajās nākotnes ilūzijās.

Ziniet, savā ziņā šis perfekcionisms ir veselīgs (mērenās devas), jo tas motivē labākai nākotnei. Taču man ir jāatceras, ka arī šī diena reiz bija “spožā nākotne”, kura beigās izrādījās… ne jau slikta. Pat ļoti laba. Taču – reāla.

Man vienkārši jākļūst reālākai, jāatvadās no tām aizklātajām brillēm.

Ko vēl es gribu atcerēties? Ka man ir meita, kurai es vienmēr būšu perfekta. Un tas, ko es gribu, lai viņa no manis iemācās, ir – perfekts ir tas, kurš ir patiess pret sevi, taču nekad neapstājas savā attīstības ceļā. Jā, tāda es gribu būt! :)

Man priekšā ir atgriešanās darbā, studijas, un visa apvienošana ar ģimeni un hobijiem. Visā šajā ir tūkstošiem bedru, kurās krist perfekcionisma varā. Tūkstošiem mirkļu, kad jutīšos izgāzusies, tūkstošiem reižu, kad šķitīs, ka kaut kas ir atstāts novārtā, nav paveikts, ir sabojāts.

Tad svarīgi ir sev pateikt:” Nu un kas? Tu zini, ka darīji labāko, kas ir tavos spēkos. Un tas viss ir ideāls, pat, ja nav perfekts. Jo tu tāda esi. Lai gan neesi perfekta.”

P. S. Abi foto no personiskā arhīva - viens tāds mazliet perfekts, bet otrs - pavisam patiess moments no ikdienas. Un ir skaidrs, ka tieši tajos dabiskākajos brīžos tā saulīte spīd visspožāk. :)

Novēlu sev, lai to otro mirkļu manā dzīvē kļūst arvien vairāk! :)