Atgriežoties jaunajā sezonā, atsākam iedvesmojošas intervijas ar mammām, kuras spēj ne tikai auklēt un audzināt bērnus, bet arī izlolot savu biznesiņu. Šajā reizē - Agija Ribiņa, Kazeņu Sapņu lolotāja un darbarūķis.

Kas iedvesmoja Tevi izveidot savu biznesu? Kā nonāci līdz šai idejai?

Viss sākās darbā. Strādāju pirmsskolā, mūsu grupiņa šogad parcēlās uz citām telpām – esam jau lieli un no pirmā stāva mazās grupiņas pārcēlāmies uz otro stāvu, kur telpas ir lielākas. Protams, ka ienākot jaunās telpās bija vajadzība pēc jauniem rotājumiem. Laika gaitā bija iekrājies pamatīgs daudzums spalvu un kopā ar kolēģi abām iešāvās prātā, ka mūsu nemierīgajiem gulētājiem varbūt noderētu kāds „palīgs”.  Tā nu dažu nedēļu laikā tapa 12 sapņuķērāji guļamistabai.

- Kad un kā sāki savu biznesu?

Sāku pavisam nesen un par biznesu to vēl īsti nenosauksi, un nezinu vai gribu, lai tas kļutu par „īstu” biznesu – nevēlos to stresu, kas ir saistīts ar pasūtījumu rindām un iekavētiem termiņiem... Man ir pamatdarbs, kas man patīk un šis ir vairāk hobijbizness – es radu ar prieku un katrā darbiņā ielieku visu savu pozitīvo enerģiju, kuru tad arī nododu otram. Es negribu radīt pārliekā steigā, jo tad no tā zustu jēga.

- Ko tieši tu radi, ar ko ir saistīts Tavs bizness un kā sākās viss tavs radošais process? Kas tevi iedvesmoja, pamudināja uzsākt kaut ko pašai?

Es radu sapņuķērājus. Man tie interesē jau ļoti sen. Lai gan sev sapņuķērāju vēlējos jau stipri pirms tam, pirmo sapņuķērāju sev atvedu pirms 10 gadiem no Vācijas. Tas vēl joprojām karājas manā guļamistabā.

Orģināli tie nāk no senajām Ziemeļamerikas ciltīm. Leģenda stāsta par kādu sievieti, kas sargāja cilti un itsevišķi tās bērnus, bet, ciltij augot lielākai un izplešoties aizvien tālāk savas sākotnējās apmetnes vietas, viņa vairs nespēja visus nosargāt. Cilts mātes un vecāsmātes, tad sāka pīt šos zirnekļutīkliem līdzīgos pinumus, lai tie tāpat kā zirnekļu tīkli noķertu sevī bērnu murgus, bet labās domas pa spalvām novadītu tālak. Austot saulei noķertie murgi pazūdot.

Tā kā iesākumā sapņuķerājs ir vairāk bijis domats tieši bērnu aizsardzībai, tad es cenšos arī radīt bērniem - personalizeti sapņuķērāji ar vārdiņu gan lieli (pie sienas virs gultiņas karināmi), gan mazie ratiņos iekarināmi – drīzumā taps vēl viens tieši bērniem domāts sapņuķērāju veids.

Bet es radu arī pieaugušajiem – dažāda izmēra un krāsu sapņuķērājus gan mājai, gan automašīnai, grāmatzīmes un drīzumā arī aksesuārus.

Tas, ko es radu, katram ir kautkas nedaudz cits - Vienam tas ir tikai skaists dekors, ar prieku radīts, tieši tam cilvēkam. Otram pozitīvas enerģijas lādiņš, cenšos ielikt katrā sava darbiņā visu savu pozitīvo enerģiju, jo savādāk, tas cilvēkam prieku nenesīs. Trešajam aizsargs no kaut kā - Es ticu domu manifestācijai, jo vairāk tu par kaut ko domā, jo spēcīgāk tici, jo lielāka iespēja tam ir piepildīties. Manis radītais sapņuķērājs nebūs aizsargs, kā maģsks priekšmets, bet drīzak atgādinajums pieturēties pie tās domas, tā sapņa vai cerības.

Vēlos radīt savam un citu priekam. Vēlos, lai mani darinājumi sniegtu prieku, skaistumu, pozitīvo enerģiju. 

Man rokdarbi patīk. Mamma arī ir rokdarbniece, tas man no viņas. Adīt macēju jau bērnudārzā – adīju šalles vecmammām. Skolas laikā iemācījoš šūt. Esmu gan mēģinājusi nopietnāk adīt un tamborēt, arī šūt, bet vienmēr kaut kas patraucē. Uztaisu sev, tuvākajiem un viss. Šujmašīnu nevar paņemt visur līdzi... Adot, ja kaut kas sajūk un nepamani, dažreiz nākas pusdžemperi izārdīt... Vēl man ļoti patīk cept kūkas un dekorēt, bet tad, ja tu to nedari visu laiku, tas neatmaksājas, nemaz nerunājot par spēju konkurēt ar citiem.  Šeit man nav momentāli jāatpelna iegudītie līdzekļi, visu varu paņemt līdzi, ja kautkur dodos, un process mani nomeriena, sagādā man prieku.

Doma pasākt kaut ko nopietnāk, radās, kad kolēģi redzot sapņuķērājus, kas karājās bērnu guļamistabā, sāka prasīt, lai arī viņām tādus uztaisu.

- Kas ir tas, kas šajā procesā liek virzīties uz priekšu un meklēt arvien jaunas un jaunas idejas?

Vēlme ieinteresēt cilvēkus, konkurence – neradīt tādu, kāds tas jau ir kādam citam. Savu stilu vēl meklēju, bet domāju, ka esmu uz pareizā ceļa. Pašattīstība,- ja neradīsi neko jaunu vai savādāku un nevariēsi, ātri apniks arī pašam.

- Vai Tev ir arī sava mājas lapa, kur aplūkot un iegādāties radītās lieta? Kur par tevi, taviem ražojumiem var uzzināt vairāk?

Lapas ir izstrādes stadijā, pagaidām tājās redzams ļoti maz. Esmu tik tikko sākusi, bet ar katru dienu cenšos radīt ko jaunu, lai būtu vairāk ko parādīt.  Bet ja ir kādas vēlmes droši vajag man rakstīt, un es pateikšu vai un cik ātri šīs vēlmes varu izpildīt.

Pagaidām ar mani var sazināties un dažus no darinājumiem apskatīt: www.facebook.com/kazenusapni vai www.draugiem.lv/kazenusapni

Ar katru dienu papildinu savu izejmateriālu arsenālu, lai varētu piedavāt aizvien daudzveidīgaku produkciju. Domas rosās, jaunas idejas maļās un ir nepieciešams vēl nedaudz laika, lai tās visas īstenotu dzīvē.  Jau pavisam drīz, sekojot Kazeņu Sapņiem, varēsiet iepazīties ar trim jaunumiem.

- Kā ir ar reklāmu? Bez reklāmas nav nekā, kur un kā reklamē savu uzņēmumu?

Pagaidām savus darinājumus piedāvaju dažādās facebook grupās, kur var pārdot savus darinajumus un preces bērniem un savā profilā.

- Kā ir ar šādu preču konkurenci? Vai arī tādu esi pamanījusi?

Protams, ka konkurence ir. Neesmu pirmā, kas ir sākusi šādus taisīt, bet tadēļ cenšos atrast savu stilu un veidu, lai atšķirtos no pārējiem.

- Kāpēc Tavu uzņēmumu sauc tieši šādi? Kā pie šāda nosaukuma nonāci?

Kazene ir mana mīļākā oga. Kazenes sulīgā, tumši violetā krāsa radīja patīkamas asociācijas, jo, kad domās radās nosaukums Kazeņu Sapņi, uzreiz iedomājos tumīgus tumši lillā mākoņus - Tādus, kuros gribas iegulties un vienkārši peldēt sapņos.

- Parunāsim par bērniem! Pastāsti par viņiem!

Man ir dēls. Viņam ir divi gadi. Mazs fenomens – tā jau katram vecākam noteikt šķiet.  Mans dēls bija diezgan liels korekciju ieviesējs manā dzīves plānā. Pirms tam macījos Rīgas Stradiņa universitatē, lai kļūtu par ārstu. Taču takā tajā laikā, kad sākam plānot ģimeni, strādāju rentgena tuvumā, saku meklēt citu darbu. Tā nonācu bērnudārzā. Kamēr vēl biju stavoklī domāju, atgriezīšos RSU, bet kad Armands piedzima un es biju BKA, sapratu, ka ģimene man ir daudz svarīgaka. Tagad mācos RPIVA, audzinu dēlu un ikdienā stradāju ar vēl 24 citiem bērniem. Bērns tik tiešām ir vecāku spogulis... Katrs ir uniklāls, katrs ir jāsadzird, jāsamīļo un arī šad tad jāsabar.

- Cik viegli vai cik grūti ir savienot darbu un biznesu ar ģimeni un ikdienu?

Ja tam visam pa vidu vēl nebūtu studijas, noteikti būtu vieglāk. Brīvais laiks pārsvarā aiziet sapņuķērājiem, un ir sevi jamāk apstādināt un pateikt „Pietiek!”.

- Vai Tu vari teikt,ka būšana par mammu ir iedvesmojusi Tevi lielām lietām?

Jā, bet tas drošivien nav saistīts ar biznesu.

- Ko tu ieteiktu citām mammām, kas rada, bet baidās nodot tālāk savus ražojumus un uzsākt savu biznesu? 

Man patīk viens citāts – Viss ko tu savā dzīvē būsi izdarījis beigās būs nenozīmīgi, bet svarīgi ir tas, ka tieši tu to būsi izdarījis.

Izņemot lielos zinātnisko atklājumu veicējus un industrijas pionierus un magnātus, mūsu vārdi vestures grāmatās nebūs, bet varbūt, ka tieši Tu, ar savu darinājumu sniegsi siltumu kādai sirsniņai...

JAUNS projekts: MAMMU bizness! Gaidām uzņēmīgo māmiņu pieteikumus!