Mammīt, noliec telefonu un ieraugi bērnu!

Dodoties pastaigās ar ratiem, esmu novērojusi kādu interesantu tendenci. Teju katra otrā māmiņa ratus stūrē ar vienu roku, jo otras roka aizņemta, turot rokā telefonu. Katru reizi, kad ieraugu šādu ainiņu, pie sevis nodomāju, cik gan ļoti telefoni un pārējie ekrāni valda pār mūsu dzīvēm.

Protams, arī es pati neesmu bez grēka - darba e-pasti, nepieciešamība sekot līdzi notikumiem, atbildēšana uz citu mammu vēstulēm. Bet STOP! Es neesmu ASV prezidents, es esmu MAMMA! Un man tikai 1,5 gadu ir dota iespēja dienu no dienas, minūti no minūtes būt kopā ar savu bērniņu. Viss pārējais - gan e-pasti, gan notikumi pasaulē - nekur nepazudīs ne pēc stundas, ne arī dienas.

Tāpēc es reizi par visām reizēm nolēmu nolikt telefonu tālākā plauktiņā un katru reizi, izdzirdot jaunas ienākošās ziņas signālu, neskriet skatīties, kas gan ir atsūtījis ziņu. Tas otrs cilvēks noteikti pagaidīs, taču laiks ar bērnu - nē.

Kad es sev biju tā nosolījusies, atzīšos, pirmā diena nebija no vieglajām. Ir pierasts telefonu turēt rokās vakarā, midzinot bērnu, lai atbildētu uz vēstulēm, pašpikotu idejas nākamās dienas vakariņām, bet te pēkšņi - rokas brīvas! Kaut kas neiedomājams. Bet tad, kad rokas nav aizņemtas ar glaudāmtelefonu, es beidzot ieraugu savu bērnu.

Ja godīgi, šajā momentā nedaudz apskrējās dūša, jo sajutos vainīga, ka esmu tik daudz laika pazaudējusi, veroties telefonā. Taču labāk savu kļūdu atzīt vēlāk nekā nekad.

Un ne velti mana vecākā atvasīte reiz teica tādus zelta vārdus, ka visforšākais ir laiks, kad mammai nav rokās telefona un tētis nesēž pie datora. Skan skumji, bet, manuprāt, tas tik ļoti labi atspoguļo mūsdienu ģimenes, kur pirmajās vietās ir ekrāni, bet viss pārējais - tikai pēc tam.

Labprāt uzklasīšu jūsu viedokļus un pieredzi, kā esat izvairījušās no pazušanas ekrānos. Pieļauju domu, ka reti kurā atzīsies, ka, piemēram, barojot bērniņu, rokā tur telefonu un čato ar citām mammām, jo negribēs izklausīties nepareiza. Bet patiesība lai paliek katras pašas ziņā.

Tagad pēc mana solījuma turēt ekrānus no sevis pa gabalu, ir pagājušas aptuveni divas nedēļas. Ir gājis visādi, jo ir bijušas reizes, kad esmu norāvusies un vakarā atļāvusies pačatot ar citām mammām, bet lielākoties izdodas telefonu atstāt visas dienas garumā uz plauktiņa, neielūkojoties tā ekrānā ik pēc 10 minūtēm.