Mammas pieredze: Pēcdzemdību depresija

Pēc bērna piedzimšanas, kad hormoni vēl trakoja un mēģināja pierast pie jaunā stāvokļa, mana pašsajūta pasliktinājās. Es caurām dienām varēju gulēt. Lielākais darbs, ko varēju paveikt, bija grīdu izslaucīšana. Nekam vairāk man nebija spēka! Tā nebija izlaidība vai slinkums. Depresīvs noskaņojums? Varbūt. Tomēr tam bija jāpāriet pēc pāris nedēļām. Tas ievilkās, turpinoties vairākus gadus.

Tolaik es centos sevi visu atdot mazajam, kurš, starp citu, ļoti labi sajuta manu drūmo noskaņojumu un ātri vien sāka iepriecināt ar savu lielisko smaidu! No rītiem, pamostoties pēc saraustītas nakts, pārņēma izmisums un nolemtības sajūta. Man nekam nepietika spēka. Vai tā bija izlaidība? Noteikti nē! Tajā laikā sevi šaustīju, vainoju un pārmetu, kāpēc es nevaru būt tāda kā citas mātes, kas priecājās, smaida un staigā apkārt pacilātā noskaņojumā. Stāvokli neuzlaboja arī tuvinieku pārmetumi par to, ka nemāku priecāties par jauno statusu un mājās neko nedaru. Viņi nesaprata, ka man knapi pietiek spēka, lai aprūpētu mazo, kur nu vēl tikt galā ar sevi, kāda runa vispār var būt par apkārtējo vidi?!

Pēcdzemdību periodā man šķita, ka ar mani nekas nav kārtībā – raudulība, nespēks, dzīvesprieka zudums un nespēja priecāties. Es katru dienu cerēju, ka stāvoklis uzlabosies. Tas tikai pasliktinājās. Es visu laiku izjutu nenormālu nogurumu. Mazais arī bija nervozs, viņam visu laiku vajadzēja mani. 24/7! Kā es nebiju klāt, bija lielā brēkšana. Tā nu darbojos kā mācēju un varēju. Jau kopš dēla pirmajām dienām viņa priekšā es uzvilku masku “smaidīgā mamma”. Raudāt atļāvos tikai vienreiz dienā – vakarā, kad gāju dušā. Tad nu izraudājos no visas sirds, kas ļāva justies nedaudz labāk.

Man bija zudusi interese par visu un visiem. Bija periodi, kad arī mazo aprūpēt bija ļoti, ļoti smagi un grūti. Manu stāvokli nedaudz uzlaboja draudzenes, kas ik pa laikam atbrauca ciemos un kaut cik padarbojās ar bērnu, kamēr es varēju atvilkt elpu. Arī izrunāšanās nedaudz palīdzēja, jo varēja just atbalstu un iejūtību. Kad mazajam apritēja pusgads, es sāku apmeklēt ūdens aerobiku. Izraušanās no mājām 2X nedēļā uz divām stundām deva tik daudz! Man sāka parādīties enerģija un sāku domāt, ka mans stāvoklis sāk uzlaboties. Es meloju pati sev! Iekšēji jutos tikpat iztukšota un ar drausmīgu nolemtības sajūtu.

Tagad, atskatoties uz to laiku, apzinos, ka tā bija pēcdzemdību depresija smagā formā un mani lūgumi pēc palīdzības netika īsti sadzirdēti. Tuvinieku atbalsts aprobežojās ar frāzi: 1"Dari taču kaut ko!" Tagad šīs grūtības ir pārvarētas un viss ir piedots. Un no pēcdzemdību perioda esmu mācījusies tik daudz! Tagad ar iejūtīgu attieksmi raugos uz jaunajām mātēm un mudinu vērsties pēc palīdzības, kā arī regulāri interesējos par draudzenēm, kuras ir pēcdzemdību periodā un nejūtas spīdoši. Esmu pateicīga par to, ka viņas uztic man savu sāpi un viņas ir pateicīgas par to, ka var ar kādu izrunāties un kāda viņas saprot.

Draugi, radi citi tuvinieki un paziņas, ja jūsu lokā ir kāda jaunā māmiņa, kura jūtas nomākta ilgāk par divām nedēļām, noteikti neignorējiet to! Ar iejūtību vēršaties pie viņas, morāli un emocionāli atbalstiet, dodiet viņai laiku aprūpēt savas brūces. Mūsdienās ģimenes vairs nedzīvo zem viena jumta vairākās paaudzēs. Nav vairs dzimtas vecākā, kas jauno māmiņu var ievadīt šajā statusā. Mūsdienās sievietēm ir zudis pamats zem kājām un saikne ar dzimtu. Arī jums ir jāuzņemas daļa atbildības par šādas sievietes labsajūtu!

Smagākos gadījumos jums pašiem jāvēršas pēc palīdzības un kaut uz paplātes jaunajam māmiņai jāpasniedz šī palīdzība! Vai jums nešķiet, ka sieviete jau tā ir izdarījusi lielu darbu 9 mēnešus iznēsājot un dzemdējot mazo? Pēcdzemdību periodā galvenais ir būt saliedētiem. Tad arī jaunās māmiņas būs smaidīgākas, spēs izbaudīt šo periodu un mazais būs laimīgāks, ja viņa māte tāda būs.

Mamma