Mācoties palaist un atlaist, esot mammai draugam

Droši vien vainīgs arī gaidību laiks, kad esmu daudz emocionālāka, ātrāk aizkaitināma un ātrāk saraudināma, bet man ir tā iespēja dzīvi baudīt tik krāsainu, jo piedzīvoju vienlaicīgi vidusskolēnu, pamatskolēnu, bērnudārznieku un punčukbēbi. 

Nu jau kādas divas nedēļas esmu iemācījusies neraudāt, nekrist panikā, ka mans lielais bērns mēdz arī neatbildēt uz whats up ziņām, mēdz brīvdienas pavadīt ar draugiem, ne ģimeni, atgriežoties mājās vēlu. Protams, arī viņi mēdz pagaršot ko "stiprāku", bet vai tad arī mēs sešpadsmit gados nezinājam, kas ir grādīgais un, kā tas garšo?  Atceros, cik mana mamma mani stingri audzināja, tā brīvi uz ballītēm un "tusiņiem", vai vienkārši velo braucieniem kopā ar draugiem mani nelaida. Man bija skola, mācības, mūzikas skola, tautiskās dejas un reti "disenes". Kā man tas tracināja un vienmēr sev uzdevu jautājumu, kādēļ citiem bērniem mammas atļauj, bet man nē. Mums ar mammu nebija draudzīgas attiecības un tas man vienmēr ir pietrūcis, jo ir bijuši brīži, kad jutos apjukusi, nalaimīga, sāpināta, vai tieši otrādi - neizsakāmi laimīga, bet to nesteidzos pastāstīt mammai...

Man ar savu puiku vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības, kā draugam, ne tikai kā mammai. Protams, bija arī periods, kad viņš netika galā ar šķiršanos no tēta, bet arī to mēs veiksmīgi atrisinājām un kādreiz viņš man teica:" Zini, mamm, labi vien ir, ka jūs ar tēti izšķīrāties, jo tagad man ir divas ģimenes un man nav jāpiedzīvo jūsu strīdi. Man ir forši gan ar Tevi, gan arī patīk būt kopā ar tēti pie viņa, jo jūs esat tik dažādi..."

Šobrīd ļoti mācos tikt ar sevi galā un mēģinu pieņemt, ka mans lielais puika pieaug, ka nu mammu vairs nevajag 24/7. Mācos sadzīvot ar viņa garastāvokļa maiņām, mācos viņu uzklausīt un necenšos viņam kaut ko pārmest, ja nu man šķiet, ka viņš rīkojas pa galam nepareizi. Mācos viņam kļūt patstāvīgam, ļoti, ļoti mācos, bet nevaru bez:"Ieliki zeķes, maku neaizmirsi, telefons ir, cepure ir, Tu paēdi, vai padzerties nopirki?" Skan smieklīgi, vai ne? Bet es tiešām mācos. Jo sešpadsmit gadus viņš man un es viņam biju viss, bet nu viņam ir draugi, savs snap chats, whats up grupas, viņš pat šovasar pamēģināja pastrādat 2 nedēļas un izbaudīja, kā ir būt pieaugušam, kad jāstrādā un ne jau uzreiz par direktoru, vai menedžeri...  jā, un es arī viņam esmu nopirkusi grādīgo, lai arī viņš to pagaršo šādi, ne diedelējot, lai to nopērk bomži Centrāltirgū. 

Brīžos, kad vīrs pamana manu sāpi, manas asaras, vai izmisumu, viņš saka:"Par ko Tu satraucies, mazais būs viņa vietā, Tev būs par ko rūpēties un būs citas rūpes." Bet neviens nevienu nevar aizstāt, viņš ir manējais un nav viegli samierināties, ka viņš kļūst pieaudzis un pats izdara savas izvēles, pats izvēlas savas prioritātes un pats arī "apdedzinās". Kā būt drošai, ka šī apdedzināšanās nekļūst bīstama un, kad zināt, kad ir īstais brīdis "pamest drošības spilvenu"?

Kā Jums, mammas, sokas ar šo ļaušanos un palaišanu, vai sirds nesāp, ka telefonā ir klusums, vai nesāp, ka bērns vairs nav bērns un mēs vairs neesam nr.1 viņa pasaulē?