Sešpadsmit gados man likās, ka mīlestība ir tas, ka otra pusīte Tevi aplido un Tu tikai to pieņem, pretī nedodod neko. Man attiecības vispār likās nesaistošas, jo labāk dzīvot vienai, bet puiši, tas tā izklaidei. Deviņpadsmit gados satiku tagadējo dzīves biedru un viss mainījās. Man ar šo cilvēku bija interesanti, mēs varējam daudz runāt, pastaigāties, braukt uz akvaparu, darīt visādas stulbības, ko citi var būt nesaprastu. Pats svarīgākais man vairs negribējās būt vienai, jo beidzot es atradu to cilvēku ar ko vēlos būt kopā. Šis sākuma periods man ļoti patika, man patika šīs rozā brilles, kuras uz doto mirkli ir pazudušas līdz ar pastaigām un visu pārējo. Man ļoti gribas atgūt šo viegluma sajūtu attiecībās, jo pagaidām tās man ir par smagu. Man gribas atkal just to mīļumu, kurš bija sākuma, bet tagad to aizēnojusi darba piekušanas sindroms, kad atnākot mājās vairs neko negribas. Gribas iemācīties to, lai spētu pilnvērtīgi baudīt dzīvi, lai es 100% būtu mamma, sieva, laba darbiniece, pagaidām ir tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs, sievas loma vispār kaut kur aizpeldējusi prom. Normālās attiecībās ir jābūt visam līdzsvara, pagaidām man tas tā nav un tas ir ļoti sāpīgi. Šajā posmā, kas mums ir es mācos būt iecietīgāka, mazāk dusmoties, jo saprotu ka tas tā nav vērts. Atiecībās ir jāmāk ieklausīties vienam otrā, arī šis posms mums abiem jāpiekopj. Kopumā no attiecībām sagaidu vieglumu, lai tās ceļ uz augšu nevis uz zemi. 

Svarīgākais attiecībās ar partneri ir spēt dzīvot balancā vienam ar otru. Spēt iekdienā atrast kādu sīkumu, lai iepriecinātu otru pusīti. Spēt uzklausīt un saprast otru pusīti. Spēt mīlēt un piedot. Spēt palīdzēt bez tā, kas man par to būs. Spēt vakarā bez prasīšanas pamīļot. Spēt pārsteigt.

Ideālu attiecību nav, jo ja attiecībās vis ir ideāli jāsāk aizdomāties vai tās vēl ir attiecības. Savas attiecības varu nodēvēt par amerikāņu kalniņu vai kā pa celmiem, ir kāpumi un kritumi. Pagaidām esam visam pa vidu un cenšamies saprast to, kā uzlabot savas attiecības, lai abi justos tajās konfortabli un abu vajadzības tiktu apmierinātas, lai gan man to nav daudz. Man svarīgākais, lai attiecībās ir mīļums un līdzās esošais cilvēks spētu uzklausīt kad man ir grūti un vajaga plecu uz kā paraudāt. Esmu ļoti emocionāla un ar tādu cilvēku attiecībās ir grūti būt un piedevām vēl jaunava.

Domāju, ka minimālais kam jābūt attiecībās ir sapratne, ja tās nav tad runa vairs nav par attiecībām.

Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, ka satiekas divi pilnīgi sveši cilvēki, iepazīstas, iemīlas, veido ģimeni un viņi vairs nav sveši, viņi ir ĢIMENE.