Lībiešu krastā

Ja nebūtu godagimene.lv, kur smēlos informāciju par Kukaiņu nakts pasākumu, nebūtu arī šī raksta. Tāpēc liels paldies visiem, kas apkopo nedēļas nogaļu pasākumus, lai citi, kas ir par slinku vai nevērīgu:), varētu smelties idejas.

Un tā, sapakojuši siltu apģērbu un segas, paņēmuši līdzi arī domubiedrus, dodamies uz attālo Kolkas pagastu, kur atrodama Šlīteres bāka.  Jā, jā, Šlīteres, nevis Slīteres, kā vienmēr biju domājusi.

Šlīteres bāka atrodas Zilo Kalnu kraujas malā, Slīteres nacionālā parka teritorijā. Tā ir otra vecākā navigācijas būve Latvijā (1850.)  (Visvecākā ir Ovīšu bāka no 1814.gada). Leģenda vēsta, ka vietā, kur šobrīd atrodas Šlīteres bāka, 11.gs. audzis milzīgs ozols, kas bijis atzīmēts kartēs, taču tad zibens tajā iespēris, un jūrasbraucēji zaudējuši drošu orientieri. To savā labā izmantojis jūras laupītājs Dāvids, 76 m virs jūras līmeņa augstajā kraujā  kurinot ugunskurus, lai maldinātu jūrasbraucējus-kad kuģis bija uzsēdies uz sēkļa, to viegli varēja aplaupīt.

No visām Latvijā esošām bākām Šlīteres bāka atrodas vistālāk no krasta (5,3 km). Līdz pat 1999.gadam tās gaisma dega 102 m augstumā, kalpojot par drošu norādi jūrasbraucējiem. Sākotnēji tā darbojās kā dienas orientieris, bet pēc II Pasaules kara tajā tiek darbināta gāzes lampa, ko 60.gados nomaina pret ar elektrību darbināmu lampu. Lai gan bākas Latvijā un visā plašajā pasaulē ir saistītas ar jūrasbraucēju likteņiem, galamērķi un ceļojuma drošību, tomēr bāku laikmets lēnām aiziet. Arī Šlīteres bāka kopš 200.gada ir tikai kā tūrisma objekts. Starp citu, visvairāk apmeklētākā bāka Latvijā. Bākas katrā no stāviem izvietota informācija gan par citām jūras bākām Latvijā un Igaunijā, gan izstāde ar bērnu darbiem par tematu jūra, gan citi eksponāti, kas saistīti ar dabas aizsardzību. Uzkāpjot 5.stāvā, pa maziem lodziņiem paveras skats uz Slīteres nacionālā parka piekrastes mežiem un jūru līdz pat Sāremā salai Igaunijā. Vai mēs to redzējām, nevaru apgalvot, taču jūra noteikti bija saskatāma.

Ieejas maksa:

Pieaugušie: EUR 1,20

Skolēni: EUR 0,60

Ģimenes biļete (2 pieaugušie+1-3  skolēni)-EUR 3,00.

Pasākums, kas norisinājās bākas pakājē, bija ļoti apmeklēts-izrādās ir daudz dabas mīļotāju un kukaiņu interesentu. Sākumā mēs tikām iepazīstināti ar milzīgo kukaiņu daudzveidību, kas atrodama SNP teritorijā.  Izrādās, tur tiešām ir liela kukaiņu migrācija, atrodami tādi eksemplāri, kas citur Latvijā nav. Bērni atvērtām mutēm klausījās kukaiņu pētnieku stāstījumos, apskatīja retus un vietējo kukaiņu izbāzeņus. Tāpat bija iespējams paturēt rokās lielus prusakus, kas atvesti no DAmerikas. Es gan no tā atturējos-nu nav nekas patīkams, kad tas skrien pa roku. Visforšākais bija baudīt tādu kā kukaiņu teātri-kad satumsa, kukaiņi sāka lidot uz izgaismotiem objektiem, rādot paši savu deju. Tikmēr entomologi mums stāstīja, kas ir katrs no kukaiņiem, to dzīvesgājumu, paradumus, dzīvesvietas. Uzzinājām, ka ir tādi pūcītes, lācīši-nu pavisam mīlīgi nosaukumi. Vēlāk bija paredzēts nakts gājiens pa dabas taku, bet tā kā mazā princese jau bija pārgurusi, turp nedevāmies naktī, bet gan nākošajā dienā.

Apkārtnē ir vairākas dabas takas, taču mēs devāmies tieši pa taku ar nosaukumu "Slīteres dabas taka". Tā atrodas tieši pie Šlīteres bākas, Zilo kalnu kraujas pakājē. Zilie kalni ir Baltijas ledus ezera krasta līnija. Pirms vairāk nekā 10 000 gadiem Kurzemes pussalu klāja tundrai līdzīga veģetācija un pret stāvo senkrastu triecās ledaina ezera viļņi, kuros peldēja dažāda lieluma aisbergi. Mūsdienās vairāk nekā 20 km garā un līdz 42 m augstā krauja ir viena no iespaidīgākajām šāda veida reljefa formām Latvijā. Neskatoties uz iespaidīgajiem izmēriem, visā Zilo kalnu garumā ir tikai dažas vietas ar plašākiem skatu punktiem un vietas, kur var patiesi izbaudīt senkrasta varenību. Mēs, dodoties uz dabas taku nākamajā dienā, uzkāpām skatu tornī, kas atrodas pie Dundagas – Mazirbes ceļa. Tas nav augsts tornis, taču tāpat visu var pārredzēt. Ļoti skaists skats.

Dabas taka ir 1,2 km gara. Nokāpjot pa stāvo krastu, kur ved koka kāpnītes, gājējam jāizvēlas, kur iet-pa labi vai pa kreisi. Mēs izvēlamies iet pa kreisi. Tāpat jau beigās atnāksim šeit pat atpakaļ no labās puses. Bet pats kāpiens ir diezgan varens-domāju, vismaz 25 m uz leju. Apkārt paveras vecs, neskarts mežs, krituši koki, kas šeit ir daudz, jo mitrā vietā koki nav izturīgi pret vēju. Kritušie koki paliek mežā, tādējādi dodot vietu retām augu un dzīvnieku sugām.  Patiesībā šī vieta ir unikāla. Mežs, kas atrodas kraujas pakājē, šeit audzis vairākus tūkstošu gadu, nekad tur cilvēks nav līdis līdumu vai kā citādi izmantojis teritoriju savas dzīves uzlabošanai. Taču tieši pateicoties tam, šeit var atrast daudz retu augu sugu, bet paši vērīgākie ieraudzīs sarkanrīklīti, vai zalkšus, vai odzes, kas šeit patiesībā ir daudz. Tās bija iznākušas arī todien saulītē pagozēties. Mūsu bērni gan dikti gribēja ieraudzīt arī lūsi, kas arī šeit dzīvo. Mēs, mammas, gan nopriecājāmies, ka tāda izdevība mums netika dota. Šī dabas taka no visām, kur esam bijuši, mani iedvesmoja visvairāk-ļoti dabīga, ļoti senatnīga, skaista. Tāda sirreāla sajūta-būt lejā aizā, purvainā vietā, starp niedrēm un apzināties, ka  esi tik daudzu radību ietverts. Noteikti ir vērts aizbraukt un to izstaigāt un varbūt satiksiet kādu meža rūķīti! Mūsu mazā princese šī meža ieaijāta aizmiga man uz pleca-nācās vien nest to augšup:)

Pašas laipiņas ir mierīgi izbraucamas ar ratiem, bet, lūk, tikšana gan līdz tām būs sarežģīta.

Slīteres nacionālā parka teritorijā atrodas arī 95% Kolkas pagasta teritorijas. Kolkas pagastā atrodas visi tie mazie zvejniekciemi — Sīkrags, Košrags, Pitrags, kā arī Mazirbe un citi. Mēs mazliet vairāk iepazinām Mazirbes ciemu, kurā šobrīd dzīvo tikai apmēram 130 cilvēku. Līdz 20.gs.vidum Mazirbe bija lielākā lībiešu apdzīvotā vieta Kurzemes jūrmalā. Lībieši jeb līvi ir maza, vistālāk rietumos dzīvojošā Baltijas jūras somugru tauta ar apdraudētu turpmāko eksistenci. 2011.gadā tikai 250 cilvēki savu tautību bija deklarējuši kā līvi. Arī todien Mazirbē un Kolkā nesatikām nevienu, kurš varētu runāt lībiešu valodā. (Stāsta, ka visā Latvijā tādu, kas spēj runāt lībiešu valodā, ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmi). Kaut paši iedzīvotāji ar savu dzimteni, tās karogu, valodu lepojas. Patiesi, -pie mājām bija izkārti lībiešu karogi, arī ceļa norādes bija ne tikai latviešu, bet arī lībiešu valodā. Pašā Mazirbes centrā atrodas 1939.gadā celtais Latvijas līvu identitātes simbols-lībiešu tautasnams, kur iespējams iepazīties ar līvu kultūru, sadzīves priekšmetiem.Mums gan bija vēl eksluzīvāka iespēja-nakšņot lībiešu seno sadzīves priekšmetu muzejā. Pirms braukt uz to Latvijas pusi, zvanījos pa naktsmājām, taču visur viss bij aizņemts, jo tika svinēti lībiešu svētki. Sazvanīju «Stūrīši–Branki saimnieku Igoru, kurš mums laipni piedāvāja kļūt par muzeja eksponātiem:) Bērniem ļoooti patika, un jāsaka godīgi-arī mums, pieaugušajiem. Tur viss ir īsts-gan iekārtais šūpulītis, gan koka gultiņa, gan maizes abra un virtuves piederumi, gan gramofons, gan kaltēta tēja pie sienām. Muzejā ir apskatāmas lietas, ko saimnieki gadu gaitā savākuši tuvākā apkārtnē-lietas, kuras lietojušas tieši lībiešu ciematos. Pati māja arī ir kolosāla-celta tālajā 1888.gadā, šobrīd, protams, renovēta, atstājot pēc iespējas vairāk seno detaļu-te ir zemi griesti, īsta krāsns, vecās sijas. Muzeja apmeklējums ir 2 eiro personai, bet tā kā mums tās bija naktsmājas, visu varējām tāpat apskatīt un aptaustīt. Ja esat tajā pusē, noteikti varu ieteikt šos saimniekus-viņi ir ļoti pretimnākoši, viesmīlīgi un humora pilni. Gan atbraucot, gan aizbraucot, tikām pie mazām, sirsnīgām dāvanām un garšīgiem ēdieniem. Vienkārši kolosāli! Saimnieku telefona numurs +371 29469165. Un bērniem noteikti patiks Aironiņš:) Metāla vīrs, kurš sāks runāt, ja vien iemetīsiet kādu monētu.

Grūti iedomāties, ka Padomju savienības laikā Mazirbes un visu citu līvu ciematu krasts bija slēgtā zona, kur katru nakti robežsargi esot uzaruši zemi, lai varētu redzēt, vai netuvojas kāds ienaidnieks, vai kāds no savējiem negrasās aizbēgt uz Zviedriju. Patiesībā baismīgi, un tas viss vēl notika pavisam nesenā pagātnē. Šodien par to liecina gan laivu kapsēta, kas radās, kad zvejnieki savas laivas, kurām vairs zvejas aizlieguma dēļ nebija pielietojuma, atstāja kāpās,  gan sargtorņi piekrastē, kas liecina par PSRS robežsardzes posteņu darbību.

Bērnu interesi izraisa vēl kāds apskates objekts-vilkača kaps. To var atrast kapsētā, kas atrodas pie Mazirbes luterāņu baznīcas. Starp citu, tā senāk arī kalpojusi kā dienas orientieris kuģotājiem. Un, protams, ievērības cienīgs fakts-šeit dievkalpojumi notikuši pat lībiešu valodā. Bet vilkača kaps ir paliels kaps, kas apkrauts ar akmeņiem, lai vilkatis netiktu laukā. Šis esot vienīgais Latvijā zināmais vilkača kaps.

Turpat veco kapu kalniņā atrodas arī ievērības cienīga priede-tās apkārtmērs ir 3,17 metri. Taču tai izzāģēti 2 lieli kvadrātveida caurumi- saglabājies stāsts, ka kāds viesstrādnieks padomju laikā ar motorzāģi izzāģējis kokā dori, lai tiktu pie bišu medus. Cik gan gudram jābūt, lai to meklētu priedē, nevis blakus augošās liepās?:)

Vai esat lasījušas M.Zariņa grāmatu "Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi"? Man tagad to gribas pārlasīt, jo redzēju vecā Taizeļa prototipa (zvejnieks Niks Freimanis (1845.–1908.)) kapu.

Tas atrodams gandrīz blakus vilkača kapam.  Aiz baznīcas atrodami Mēra akmeņi. Uz akmens virsmas bijis teksts (šobrīd gan izdzisis), kas vēsta, ka lībiešus pieveicis Zviedrijas karalis Kārlis IX (viņa flote bloķēja Kurzemes piekrastes ostas, tāpēc sākās bads) un mēris. Lielais Mēris, kas plosījās no 1710. — 1711.gadam, paņēma lielāko daļu Mazirbes iedzīvotāju dzīvību. Akmeņi atrodas mēra upuru kapu vietā. Tā lielums apmēram 3x3,5m.

Tālāk jau dodamies uz Kolku (lībiski Kūolka. No somu un igauņu valodas: igauņu kolgas, kolk, somu kolkka - kakts, stūris, nostūris), jo gribam parādīt bērniem vietu, kur Mazjūra (Rīgas jūras līcis) ar Dižjūru (Baltijas jūra) tiekas. Novietojuši auto maksas stāvvietā (Mazirbē piebraukšana pie jūras bija bez maksas) (1 stunda-1,50 eiro), dodamies uz pludmali. Pirms liedaga, kāpu zonā, uzsliets liels piemeineklis-akmeņu krāvums, kas veltīts visiem jūrā bojā gājušiem-gan cilvēkiem, gan kuģiem, gan līvu zemei.

Piemineklis veidots kā simboliski vārti, caur kuriem redzama Kolkas bāka.

Šeit atšķirībā no klusās Mazirbes ir ļoti daudz cilvēku-kā nu ne, Kolkasrags ir Eiropas līmeņa tūrisma objekts, viens no populārākajiem Latvijā, un Kurzemē noteikti visapmeklētākais. Šeit tik tiešām ir rags-visizteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē. Tā kā šeit satiekas divas jūras, kas veido lielus viļņus, peldēt ir aizliegts. Šī ir arī ļoti bīstama vieta kuģiem, jo rags kā sēklis zem ūdens turpinās vēl 6 km. Sēkļa galā uz mākslīgas salas atrodas Kolkas bāka. Interesanti, ka vietā, kur ir līcis, ir mežonīgi vējains, bet aizdodoties tālāk pie jūras, vējš nav jūtams. Toties tur piekraste ir pilna ar kokiem, kas krituši vētrās. Tos nevāc prom, jo kritušie koki kalpo  kāpu aizsardzībai-tie ir šķērslis vēju un viļņu iedarbībai. Un arī bērniem patīk pa tiem rāpelēties

Piekraste arī pilna medūzveidīgajiem, atrodam arī lielas vaboles un daudz skaist gliemežvāku.

Šeit ir pavisam citāda piekraste-mežonīga un neskarta.Un tikai šeit var vērot gan saullēktus, kad saule iznirst no Mazjūras, gan saulrietus, saulei iekrītot Dižjūrā.Kur gan vēl ir tik unikāla iespēja?

Līvu krasts pavisam noteikti ir apskates vērta vieta. Tur palika vēl tik daudz neapskatīta un neizjusta. Šī ir vieta, kur atkal atgriezties. Līvu krasts ar savu nevaldāmo vēju dod iedvesmu, spēku un enerģiju, atbrīvo domas un radošo garu.