Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Par sociāli aktīvām māmiņām

 Jā, Es tik tiešām esmu sociāli aktīva māmiņa. Man patīk ik dienu iemest aci kādā no sociālajiem tīkliem un palasīt kādu jaunu rakstu māmiņu forumos. 
Lielākoties manu brīvo laiku, protams, aizņem Instagrams un Facebook, bet no šiem labprātāk atteiktos un vairāk palasītu jaunumus Māmiņu Klubā vai kādā citā foršā forumā.
Mans brīvais laiks pie telefona paskrien pilnīgi nemanot. Ēdot brokastis (kamēr Kārlis čuč) pieķeru sevi pie domas, ka šajā laikā es jau sen būtu paspējusi izdarīt daudz dažādus darbiņus, nevis sēdējusi un skatījusies kā cilvēks savu dzīvi izliek uz delnas pilnīgi visiem. Protams, tas nav pārmetums nevienam. Man patīk pavērot, palasīt, bet tas ar katru dienu jau paliek apnicīgi. /Mans bērns ieraudzīja sunīti, te viņš sēž auto krēslā, te ēd cepumu vai te rāpo pa zemi. / 
Zinu jau zinu, ka blogerēm par to maksā, viņām tas ir izdevīgi, un mēs uz to augu dienu skatāmies. Viņas reklamē, kā sevi, tā arī produktus. Un, protams, arī konkursi kuros es piedalos. Interesanti, forši, bet pēc kāda laika tas paliek  apnicīgi. Tik ļoti, ka telefonu gribētos atstāt uz kādu dienu plauktā un vairāk pievērsties mājas darbiem vai vislabāk sev, kas būtu ļoti nepieciešams.

Bet, tas tā vairāk ievadam, jo sociālajiem tīkliem ir arī liels pluss. Es pirmo reizi uzdrošinājos pirmā uzrunāt kādu aprīļa bērniņa mammu, kura arī dzīvo Jūrmalā. Lielākā daļa zin, ka dzīvoju ciematā, kurā nav īpaši daudz māmiņu ar maziem bērniņiem. Un kur nu vēl ar tik maziņu kā man, tādēļ metu savu kautrību pie malas un iepazinos ar lielisku mammu, kura arī kopā ar savu dzīvesbiedru audzina dēliņu. Starp citu, trīs dienas vecāku par Kārli.
Esmu patiesi lepna, jo šī māmiņa ir superīga. Mēs nepilnu nedēļu sarakstījāmies līdz beidzot nolēmām tikties. 
Abi ar mazo Kārli iemetām mašīnā ratus un devāmies uz Jūrmalas otru galu, lai tiktos ar fantastisko ģimenīti. Tiklīdz kā satikāmies, tā pilnīgi atvērti bez kompleksiem uzsākām sarunu. Pirmajā brīdī jau likās, ka esam pazīstamas jau veselu mūžību, jo runājām atklāti par visu. Bez kautrības, bet pārspīlētām emocijām. Tā itkā būtu draudzenes jau gadiem. Viens kopīgs temats- bērni, kas satuvināja mūs vēl jo vairāk. 
Mūsu mazulīši šķiet tik līdzīgi, bet mūsu dienas režīms tomēr nesakrīt, ja viens čuč, tad otrs pļāpā un smaida. Bet mēs tik un tā atradām laiciņu, kad tie mazie tomēr ar trīcošām rociņām viens otru pētīja, pļāpāja un pat smaidīja. Mazie rausīši bija īpaši draudzīgi, jo saprata viens otru bez vārdiem saliekot kopā galviņas. Tā itkā būtu čomiņi. 
Tā nu mēs staigājām, pļāpājām un pat pabarojām pie jūras savus mazulīšus. 
Četras stundas paskrēja pilnīgi nemanot. Šķita kā sekundes. Laikam jau tā ir, ja ir par ko runāt un temati sakrīt, tad laika izjūta pazūd. Un pats labākais, ka mēs viena otru sapratām no pus vārda. 
Izveidojās lielisks kontakts mums mammām, mūsu mazajiem un arī tētiem, jo sestdienu mēs pavadījām atkal kopā- Fantastiskā atmosfērā, sveču gaismā, patiesās emocijās un smieklos.  Un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā nav pēdējā reize. 

Kaut kāda maģija tomēr sociālajos tīklos ir, jo viņi saved mūs kopā ar pareizajiem cilvēkiem, pareizajā laikā.