№23: Labosim un vilksim vezumu kopā, vai iesim katrs savu ceļu?

1. Īstajā vārdā mani sauc par Lauru, vīriņš mani sauc par Saulīti, mūsu dēliņš jau divus ar pusi gadus sauc par mammu. Esmu tuvu tam lai pārkāptu 30 gadu slieksni, bet vēl šogad būšu tai skaitlī kas sākas ar 2...
Savā būtībā esmu kautrīga, nevaru pat pieiet kādam uz ielas klāt un pajautāt ceļu ja esmu apmaldījusies. Pat iepazīties ar jauniem cilvēkiem man ir grūti, taču, kad "ledus" ir izkusis, tad esmu komunikabla un atvērta. Laikam jau esmu arī labsirdīga un ar humora pieskaņu, jo man liekas, ka bez smiekliem būtu garlaicīgi. Protams, ka nav jau tikai man labās īpašības, bet par tām jau nelabprāt runāju, bet nu dažas atklāšu. Piemēram esmu sīkumaina, pamanu vienmēr kādus sīkumus, kas mani kaitina, kaut gan citi to var nemanīt, mani tas kaitina un traucē. Emu ļaunatminīga un aaa, arī laikam aizmāršīga, laikam... eh neatceros.

Un te nu ar mana bildīte.

Ar vīri iepazināmies nu jau pirms 5 gadiem. Precējušies esam bez pāris mēnešiem 4 gadus. Pirmā mūsu iepazīšanās notika pa telefonu, mūs sapazīstināja mūsu kopīgs draugs. Līdz pirmajai tikšanās reizēm vajadzēja daudz sarunu un apmēram 30 dienas, līdz satikāmies klātienē, jo dzīvojām viens no otra 200 km attālumā un tad kad braucu uz Rīgu, uz pārrunām nolēmu, ka pienācis laiks pirmajai tikšanās reizei. Vīrs mani toreiz pirmo reizi ieraugot esot iemīlējies no pirmā acu skatiena. Taču man toreiz amora bulta laikam palidoja garām, laikam biju pārdomās par pārmaiņām kas man bija priekšā, dēļ pārcelšanās un darba maiņas dēļ. Taču, kad jau biju pārcēlusies uz Rīgu un satikāmies biežāk pēc pāris mēnešiem vienā skaistā pavasara dienā amors beidzot trāpīja arī man un tad man atvērās acis un man bija skaidrs, šis ir tas cilvēks, kas man ir vajadzīgs, kāpēc es vēl skatos apkārt.

Hmm, laiks ko pavadām kopā, divatā. Kā jau visiem kuri ir vecāki un strādā, tad laiks, ko pavadīt patiešām kopā divatā, ir maz. Katru dienu laiks divatā ir tad, kad mazais aiziet gulēt un protams, ka gulēšana pa nakti kopā ar skaitās laiks ko pavadīt kopā. Ā, jā un vēl reizēm, ja brīvdienās izdodas pamosties agrāk, tad var "pačubināties", viens gar otru. Reizēm izdodas sarunāt ar vīra vecākiem un vīra brāli, kas var pieskatīt mazo un tad mums ir laiks randiņiem, bet tas nav biežāk kā 1 reizi mēnesī. 

Ko gaidu no attiecībām? Sagaidu palīdzību mājas darbos. Kāpēc? Jo ja man vienai jātiek galā ar visiem mājas darbiem, jāatved bērns no dārziņa,  jāgatavo ēst, jāmazgā trauki un tas viss pēc darba, tad man vairs nav spēka un vēlēšanas pievērsties vīram un ir tikai vēlēšanās ātrāk tikt gultā. Bet, ja ir kopīga sadarbība un darbi tiek paveikti ātrāk, tad ir laiks ko veltīt mīļotajam. Sagaidu sarunas un svarīgi ir ne tikai runāt, bet arī uzklausīt. Svarīga ir savstarpēja uzticēšanās un cieņa, man liekas ka šie divi iet roku rokā, vienam bez otra grūti.

Kāpēc es pieteicos šajā projektā? Šoreiz izlasot projekta pieteikumu, sapratu, ka tas ir vajadzīgs mums. Jo ja jau viss būtu tik rožaini skaisti un pasakaini mūsu attiecībās tad es tomēr nebūtu pieteikusies. Viss sākās pagaišā gadā, sākumā likās, ka viss jau ir kārtībā, es ik pa laikam centos atsvaidzināt mūsu attiecības bet tas kā izrādās bija līdzējis vien uz īsu brīzi reanimēt mūsu attiecības. Visu laiku biju staigājusi rozā brillēs, kas liedza redzēt, ka kaut kas tomēr nav kārtībā. Līdz vienu dienu uzdevu vīram konkrētu jautājumu- Vai ar mums viss ir kārtībā? Uz ko viņš atbildēja, ka jā, viss kārtībā. Tajā brīdī jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta, neko neteicu, bet iekšēji likās, ka pados un vairs nevēlos neko. Līdz jutu, ka katru dienu attālinos, no vīra, vairs nealku apskāvienus, pat negribējās ik rīta bučas. Pat godīgi atzīstoties, sāku lūkoties uz citu pusi. Tas vilkās apmēram mēnesi, līdz pati neizturēju un kad mazais gulēja, nosēdināju vīru un konkrēti pateicu kā jūtos, ka jūtos atstāta novārtā, ka nejūtu palīdzību un atbalstu no vīra puses, pirmajā gadā kad piedzima mazais vīram bija ļoti aizņemts laiks, viņš bija, aizņemts ar projektu, kas paņēma visu viņa laiku, pat brīvdienas, viņš nepavadīja kopā ar mums. Centos būt iecietīga un saprotoša, neko nepārmetu, atbalstīju kā varēju, gaidīju mājās, bet kad tas viss bija beidzies atradu iespēju pabūt divatā, bez mazā 2 dienas. Tomēr šis laiks kas tika atņemts ģimenei bija radījis plaisu mūsu starpā un tā bija turpinājusi augt līdz tā bija pārāk liela. Tad nu visas emocijas biju izlikusi vīra priekšā un tad arī noteicu vai nu labojam un nepieļaujam vairs tam notikt, vai šķiramies. Devu vīram apdomāties, bet viņš uzreiz noteica, negribu es tevi pazaudēt savas muļķības dēļ. Un tā nu piestrādājām pie attiecībām un uzlabojām attiecības. Taču liekas, ka vēl mums ir jāpiestrādā, lai vēl uzlabotu attiecības. Es negribu rozā brilles, jo dēļ tām gandrīz palaidu garām, ka tuvojas krīze, es gribu atsvaidzināt attiecības un ieskatīties otrā cilvēkā dziļāk un vēlreiz ieraudzīt, kāpēc es izvēlējos tieši viņu, kāpēc es gribu ar viņu kopā novecot.

Iepriekš piedalījos divas reizes Labākās sievas projektā, šoreiz ar piedalos un gaidu ar nepacietību, kādi uzdevumi sagaida mūs tālāk un ceru, ka izturēšu līdz galam. Veiksmi mums visām, atrast to ko esam vēlējušās.