Krustu kalns un Šokolādes muzejs Šauļos

Krustu Kalns, kas atrodas netālu no visiem pazīstamās pilsētas Šauļi, no Rīgas sasniedzams 2 stundu laikā. No manām mājām Ziepniekkalnā attālums ir tikai 118 km. Krustu kalns ir Lietuvas  svētceļojumu centrs. Krustu kalns simbolizē kristīgo ziedošanos, Lietuvas nacionālo identitāti.

Krustu  kalna rašanās: 1.variants. Šauļu pilsēta tika dibināta 1236.gadā, bet 14.gadsimtā to iekaro Teitoņu bruņinieki. Krustu novietošanas tradīcija ir datēta ar šo periodu, tāpēc iespējams, ka pirmo reizi krusta novietošana radās kā simbols pret iebrucējiem no ārpuses. 

2.variants:  1795. gadā Lietuva tika iekļauta Krievijas teritorijā, pret ko Polijas un Lietuvas zemnieki neveiksmīgi sacēlās 1831. un 1863.gadā. Tuvinieki nevarēja apglabāt bojā gājušo nemiernieku ķermeņus, tāpēc viņi bijušajā pilskalnā sāka novietot simboliskus krustus.  Līdz 1940. gadam kalnā bija 400 lieli krusti, kurus ieskāva tūkstošiem mazāku.  Pēdējā lielā skaitīšana notika 2006.gadā, kur tiek uzrādīts krustu skaits-vairāk kā 400 tūkstoši.

Šauļu pilsēta un apkārtne, Krusta kalnu ieskaitot, cieta smagus bojājumus, kad Padomju Savienība pēc II Pasaules kara pārņēma to no Vācijas. No 1944. gada līdz Lietuvas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā Šauļi bija daļa no Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas PSRS. Padomju laikā svētceļojums uz Krustu kalnu kalpoja kā būtiska Lietuvas nacionālisma izpausme. Padomju laikā vara vairākkārt iznīcināja lietuviešu liktos krustus.  Trīs reizes, 1961., 1973. un 1975. gadā, kalns tika nolīdzināts, krusti tika nodedzināti vai pārvērsti metāllūžņos, bet teritorija pārklāta ar atkritumiem un notekūdeņiem. Taču pēc katras no šīm apgānīšanām vietējie iedzīvotāji un svētceļnieki no visas Lietuvas ātri atgrieza jaunus krustus uz svētā kalna. Kopš 1985.gada  Krustu kalns beidzot tika atstāts mierā no pastāvošās varas puses. Ziņas par svēto kalnu  izplatījušās visā pasaulē, un katru gadu to apmeklē daudzu tūkstošu svētceļnieku no visas pasaules.

Krusti ir visdažādākie-skaisti izgrebti no koka vai veidoti no metāla, vai plastilīna, vai lego klucīšiem, tāpat tamborēti, no salmiņiem veidoti. Krustu izmēri no vairāku metru gariem, iespaidīgiem līdz sīciņiem, kas  bagātīgi apkarināti ap lielo krustu. 

Uz kalna var pavadīt stundām, ložņājot pa mazajām taciņām starp tūkstošiem krustu, un pētot un lasot dažādos uzrakstus uz krustiem, kas lūdz gan veselību, gan laimīgu laulību, gan veiksmīgu mācību gadu, gan ir kā piemineklis dažādām tautu, ģimenes, cilvēka traģēdijām. 

Mūsu apmeklējuma diena bija vējaina, tāpēc vējš, kad tas pūta cauri rožukroņiem, kas pakarināti uz krustiem, un zvaniņiem, atskaņoja unikāli skaistu melodiju. 

Tālāk mūsu ceļš veda uz Šauļiem. Šauļi ir izveidojušies netālu no Krusta kalna, kas agrāk bijis seno zemgaļu svētvieta (Saules pilskalns). Šauļi pirmo reizi vēstures arhīvos pieminēta pēc Saules kaujas 1236.gadā. Šodien gan pilsētai piemīt postpadomju elpa, vismaz mums tā nemaz neizskatījās eiropeiska. Arī izslavētā pirmā gājēju iela bijušajā Padomju Savienībā, kas stiepjas 900 m garumā,  nepārsteidz ne ar krāšņiem veikaliem, ne ar kafejnīcu, ne bāru pārpilnību. It kā ir statujas, ir šādi tādi interesanti elementi, bet visam cauri virmo pelēcība.  

Bet pilsētā ir vairāki apskates vērti objekti. Uz vienu no tiem-Šokolādes muzeju-dodamies arī mēs.  Tas atrodas vienā no šokolādes fabrikas "Rūta" 1929.gadā celtajā ēkā.Tilžės i. 133, Šauļi 
E–pasts sokoladomuziejus@ruta.lt
www.sokoladomuziejus.lt

Ieejas maksa:

pieaugušajiem – 2,60 €

skolēniem – 2,00 €

Līdz 5 gadu vecumam- bez maksas

Ģimenes biļete (2+2)- 7,80 €, (2+3)-9,80 €

Muzejā iespējams uzzināt šokolādes izcelšanās vēsturi, tās senāko pagatavošanas recepti, noskaidrot, kā šokolāde nonākusi Eiropā. Pašā muzeja centrā uzstādīts kakao koka makets. Kakao koks jeb Theobroma kakao, kas nozīmē "Dieva ēdiens'', ir galvenais šokolādes pagatavošanas avots. 

Savvaļa Latīnamerika sun Vidusamerikas tropu mežos šie koki izaug pat 15 metrus gari, bet audzētavās tie sasniedz tikai 4 metru garumu. Koka augļi ir kā lielas pākstis, kas sver no 300-700 g un kuru iekšienē atrodamas svarīgās kakao pupiņas jeb sēklas (apmēram 40).

Senie inki un acteki ticēja, ka šokolāde ir Dieva dzēriens. Actekiem ir pat leģenda, kas vēsta, ka kāds Dievs nolaidies ar rītas gaismas staru uz zemes un uzdāvinājis cilvēkiem kakao. Viņš lūdzis Lietus Dievu bagātīgi laistīt stādu, bet Ražas Dievu-lai tas izgrezno stādu ar skaistiem ziediem. Augstsirdīgais Dievs par šo darījumu tika izraidīts no paradīzes.

Maiji un actei kakako pupiņas lietpoja naudas vietā. Saskaņā ar kādu 16.gs.vidus dokumentu, spāņi pret 30 kakao pupiņām devuši truši, tītara ola-3 pupiņas, 1 liels tomāts-1 kako pupiņa.

Muzejā var iepazīties ar vienu nosenākajām maiju/acteku šokolādes receptēm, apskatīt tās pagatavošanu tv ekrānā, kā arī redzēt maiju šokolādes pagatavošanas trauku.

16.gs. spāņu iekarotāju apspiešanas rezultātā, kā arī ievesto slimību dēļ, 90% Vidusamerikas indiāņu ir gājuši bojā. Līdz ar audzētāju trūkumu biojā aiziet arī lielākā daļa kakao plantāciju. Un tā kā tajā pašā laikā veidojas jaunas Eiropas iekarotāju kolonijas Dienvidamerikā (Brazīlija, Ekvadora, Karību jūras zemes), kakao koku audzes tiek pārvestas uz turieni. Angļu, franču un holandiešu koloniju zemēs, kas atrodas tuvu ekvatoram, kakako koki nes augļus. Vēlāk jau kakao koki tiek stādīti arī Rietumāfrikas teritorijās.

Protams,nonākusi Eiropā, šokolāde bija ļot dārga. Tas bija luksusa dzēriens, ko varēja atļauties tikai retais. 17.gs. otrajā pusē Anglijā bija speciāli "šokolādes namiņi", kur ikviens varēja baudīt tēju, kafiju vai šokolādes dzērienu. Vislētākā bija kafija, to tad arī vairums izvēlējās. Un, protams, lai baudītu dzērienu, nepieciešami trauki. Baroka laikmetā tika izgatavoti speciāli trauki tieši šokolādes dzēriena pasniegšanai: porcelāna krūzītes ar apakštasīti, kurai pa vidu gredzens, lai noturētu krūzīti taisnu. Akurāt, tādas, kā mēs to zinām šodien.  Sudraba vai keramikas krūzītes ar apakštasīti un ar dekoru uz krūzes. Francijā muižniecība sāka lietot no tīra sudraba izgatavotas krūzes ar vāku, kuram pa vidu caurums, kur ievietot kociņu šokolādes maisīšanai.

Šokolādes servējamie trauki kļuva par bagātības simboliem.  Dzēriena servēšanai tika radīti īpaši trauki dāmām un kungiem.

Katrs ar savu funkciju.

Un tad ir vesela zāle ar vecākās darbojošās šokolādes fabrikas "Rūta" vēstures izklāstu. Ir iespe'jas arī noskatīties kino latviešu valodā par fabrikas darbību. Ir apskatāmi gan fabrikā ražoto saldumu dažādos laika griežos veidotie iepakojumi un konfekšu papīrīši, gan sekot līdzi šokolādes gatavošanas traukiem, kas izmantoti fabrikā no 1913.gada. 

Arī pats fabrikas dibinātājs un viņa kabatas pulksteņi apskatāmi.

Pašās beigās var uzspēlēt spēli, kur noskaidrosiet, cik pamatīgi esat izpētījuši ekspozīciju.

Tāpat uz ekrāna var mazliet paspēlēties, radot pats savu konfekšu iepakojuma papīrīti un nosūtot to kādam uz epastu. Tas nu dikti gāja pie sirds bērniem:)

Tāpat man bija interesanti uzskatāmā veidā redzēt, kāds un cik daudz ir katras šokolādes (baltā, piena un melnā) sastāvs.

Vai jūs esat lieli šokolādes ēdāji? Izrādās, no Baltijas valstīm mēs esam vismazāk patērējošie šokolādi (tikai 2,9 kg gadā uz cilvēku). Lietuvieši apēd 3,7 kg, bet igauņi-5,5kg. Bet šokolādi gandrīz nemaz vai ļoti maz (0,1kg) apēd Ķīnā un Indijā. Vai varat uzminēt, kurā pasaules valstī šo no debesīm nākušo Dieva ēdienu paērē visvairāk?

Visa ekspozīcija ir lietuviešu un angļu valodās. Iespējams pasūtīt gidu krievu un angļu valodās par atsevišķu samaksu (9 eiro). Ēkas pirmajā stāvā izvietota kafejnīca, kā arī veikals, kur iegādāties gardo "Rūtas" šokolādi. Cenas ļoti labas.