№54 Kristīne: Kopā gan priekos, gan bēdās...

Mans vārds ir Kristīne jau gandrīz 35 gadus... Jau 12 gadus esmu sieva Mārtiņa, bet 11 gadus esmu mamma savām lielajām meitām  Katrīnai, Madarai un mazajam puikiņam Gustavam.

Ar savu mīļo vīriņu kopā esam kopš skolas laikiem – mācījāmies abi vienā kursā. Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Sākumā bijām tikai labi draugi, kas viens otru uzklausa, atbalsta, izpalīdz, tomēr laiks gāja un tikai mēnesi pirms skolas beigām atklājām, ka ir kaut kāda maza patikšanas dzirkst uzvirmojusi. Katrs bijām no savas puses – vīriņš no Rīgas, bet es no Siguldas, tad skolas laikam beidzoties, likās, ka jūtas, kas uzplaukušas īsi pirms skolas beigās, tā arī beigsies īsti nesākušās. Tomēr viss izvērtās savādāk – atceros, burvīga vasara ar nebeidzamām randiņiem. Bet īstā apziņa par mīlestību nāca tikai tad, kad attālums un laiks šķira mūs. Uz divām nedēļām biju aizbraukusi uz Zviedriju – tad sapratu, ka šo cilvēku mīlu un gribu būt kopā ar viņu...Tas bija laiks, kad sms un e-pastus vēl nepazinām, un savas jūtas rakstījām vēstulēs – cik jauki tagad palasīt, ko viens otram rakstījām – naivi, mazliet muļķīgi, bet tik ļoti mīļi...Kurš bija pirmais, kas pateica trīs maģiskos vārdus? Neatceros, bet tam nav nozīmes, jo šos vārdus ikdienā vēl joprojām viens otram sakām un mūsu mīlestība ar gadiem paliek tikai stiprāka. Kas stiprina mūsu attiecības? Kopā pārdzīvotais – gan priekos, gan bēdās, tā viens otram solījām un tā arī ir.

Jā, mīlestība mūs vieno...Bet kas tad ir mīlestība?  Vai maz tas vārdos ir aprakstāms? Ziniet, man šķiet, ka tā ir mazliet atkarība. Pietrūkst, kad nav...Dzen izmisumā, ja nesasniedzama...Ierauj virpulī, ja iegūta...Atkarība vienam no otra, atkarība no kopā būšanas, atkarība no tuvības...Saka, ka no atkarībām jāārstējas, bet tikai ne no šīs, jo tā ir tā labā, gaišā un skaistā...

Mīlēt un būt mīlētais – šīs lietas nevar šķirt, jo tikai „dots devējam atdodas”. Nevaru tikai gaidīt, lai mani mīl, jo mīlestībā ir divi...Tev jādod, lai saņemtu arī pretī. Un abi divi  - gan vīrietis, gan sieviete – ir atbildīgi par to !

Grāmata, filma, dziesma – mīļākā par mīlestību...Lasīts, dzirdēts un skatīts ir tik daudz. Pēdējā grāmata un arī filma, kas patiešām aizrāva , ir Stefanijas Meieres „Krēsla” – savādais, noslēpumainais, kaislīgais...un, neskatoties uz šķēršļiem, vienmēr kopā...

Mūsu mīlestības īpašās pazīmes – laikam labākais, kas raksturo mūsu mīlestību, ir mūsu trīs bērni, kas kopā ieņemti,  kopā gaidīti, kopā saņemti, kopā tiek audzināti. Jā, tieši bērni ir mūsu mīlestības augļi!

Konkrētu iepazīšanās dienu nosaukt nevaru, bet vienmēr īpaši svinam savu kāzu jubileju. Tā ir diena, kad bērneļus atstājam omēm un paši pamūkam prom no ikdienišķā. Katru gadu meklējam ko īpašu – esam pabijuši dažādās Latvijas vietās, esam apceļojuši arī kaimiņvalstis. Tā ir diena, ko pavadām tikai divi vien! Kāzās no viena drauga saņēmām dāvanā vīna pudeli, kuru izdzērām pirmajā kāzu jubilejā. Tajā gadā mūsu vedēji iedāvināja jaunu vīna pudeli, kuru dzērām otrajā kāzu jubilejā. Tā nu radās tradīcija, ka katrā kāzu jubilejā meklējām jaunu, īpašu vīnu, ko glabāt nākamajai kāzu jubilejai. Jāatzīst, ka pēdējā kāzu jubileja tomēr atšķīrās, jo mazais Gustavs vēl bija pārāk mazs, lai viņu atstātu pie kāda, tāpēc šo dienu pavadījām visa ģimene kopā – braucot ar vikinga laivu pa Daugavu.

Jā, laiku pēdējo reizi ar vīru divatā pavadījām sen – pirms dēla piedzimšanas, bet visam savs laiks. Lai mazais Gustavs pieaug un tad omēm atkal būs darbiņš, un mums ar vīriņu kopā būšanas laiks.

Valentīna dienu svinam gan, bet tie ir svētki mums visai ģimenei – ēdam kopīgi svētku vakariņas, pārsteidzam viens otru ar mazām dāvaniņām un atgādinām: „Cik labi, ka mēs viens otram esam!!!” Bet vakarā, kad bērni jau čuč, ir laiks, ko pavadām abi kopā ar vīriņu – laba filma vai mūzika, gards vīns, sveces un kāds našķis...

Projektā „Pati labākā sieva 2013” gribu piedalīties, jo esmu laba sieva savam vīram un tā man ir iespēja atkal un atkal to apliecināt.

Kļūsti par projekta "Labākā sieva 2013" dalībnieci! Iesūti anketu!