KONKURSS: pastāsti par kopābūšanas spilgtāko notikumu! Balvā 100EUR no Debenhams!

Māmiņu klubs
Māmiņu klubs 3. maijs 2017 12:21
2079

Tuvojoties Mātes dienai vēlamies jūs aicināt dalīties ar saviem košākajiem kopā pavadītajiem brīžiem, un vienu no skaistajiem stāstiem apbalvosim ar Debenhams dāvanu karti 100 EUR vērtībā, kā arī aicināsim piedalīties fotosesijā, kurā mammu un bērniņu centīsimies saģērbt pēc iespējas līdzīgākās drēbēs! 

20170413175654-24328.jpg

Piedalies:

1) Izvēlies vai izveido fotogrāfiju, kurā esi redzama kopā ar savu bērniņu;

2) Uzraksti jūsu kopā būšanas spilgtāko notikumu;

3) Iesūti fotogrāfiju un stāstu līdz 5.maijam tepat komentāros

4) Uzvarētāju paziņosim 9.maijā. 

Foto:  instagram.com/amberfillerup/ 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
mammameitaam 4. maijs 2017 23:32

Tomēr nolēmu pēdējā brīdī arī padalīties ar savu ''stāstu''. Kaut neesmu te pastāvīgs rakstītājs un komentētājs, bet tomēr, varbūt noveiksies :) Esmu laimīga divu meitu mamma. Kura izvēlējusies iet ''kopīgi pavadīto mirkļu'' ceļu. Jā, tā teikt - pilna laika mamma. Kaut arī tapēc nākas no dažām lietām un ekstrām atteikties, tomēr iegūstu dārgāko - iespēju būt klāt. Kopīgi pavadīto mirkļu un dienu ir tik daudz, ka tikai acis aizverot un iedomājoties kaut ko, ļoti dārgu un īpašu, izkristalizējas tādi sajūtām bagātīgākie sentimentālie brīži. Un tas viennozīmīgi ir krūtsbarošanas laiks un laiks, kad nēsāju meitu slingā. Tas bija nereāls un kosmisks savienojums, kuru baudiju ar abiem bērniem pusotru gadu. Liekas, ka arī viņām tas bija īpašs, jo pat tagad mazā 4gadniece šad tad mēdz ieelpot manas ādas smaržu, tie mirklīši liek saprast, cik abām tas laiks un brīži bija nozīmīgi. :) Ikdiena. Man smaids līdz ausīm, kad vienkārši braucam mašīnā un pieķeru, ka aizmugure sēž katra savā autokrēsliņā rokās pa vidu sadevušās...Ar šo mirkli pietiek, lai visu dienu ir pacilāts garstāvoklis un sajūta, ka es kaut ko, kaut kad esmu darijusi/iemācījusi ļoti pareizi :) Vai mirkļi, kad redzu, ka viņas rūpējas viena par otru un spēlējas kopā, kaut vai palīdzot piecelties pēc kritiena, vai aizlikt izšļukušo matu šķipsnu aiz cepures... kad saproti, ka kādreiz vēlāk viņas vēl vairāk novērtēs to, ka ir māsa! Vai tas brīdis, kad redzi, ka bērns no visas sirds tic īstam brīnumam! Ziemassvētku vecītis, kas pa kluso tika uzaicināts uz mājām nes tādu saviļņojumu, tā smaidīgā laimīgā 6gadnieces seja, ticiiba, prieks :) un mamma stāv blakus un klusām mirkšķina acis, lai nodevīgās asaras paliktu nemanītas :) Vai tas mirklis, kad nāc mājās un pastkastītē ir divas īstas NEvirtuālas vēstules, un atkal smaids un laimes sajūta.. Un arvien vairāk novērtēju to, ka spējam savu dienu izveidot kādu vien gribam...vasara, saule..laižam uz jūru? tas nekas, ka tētis un mašīna darbā. Mēs ar starppilsētu autobusu pusstundiņā līdz Rīgai, tad vilcienā iekšā un pēc pusstundas jaunākais bērns pirmo reizi ierauga viņu - jūru. Kopīgs ceļš, tik daudz jauna, smiekli, smilšu čupas, saldējumi... Un atkal apziņa, ka nekad vairak nebusi vientuļa, jo tev pieder viņas un tu esi un būsi klāt. Jā, sanāca haotiski, bet tieši tāda ir ikdiena ar diviem maziem bērniem un pats svarīgākais ir neaizmirst tās steigā ķert mirkļus, vistuvākos un īpašākos.

iwcha_2012 4. maijs 2017 20:14

Šī konkursa uzdevums tiešām deva vielu pārdomām: atausa atmiņā tik daudzi notikumi, spilgti brīži un ne vienmēr pat tie patīkamākie, taču kuru novērtēt kā vissvarīgāko?
Kopā ar savu mazo princesi esam jau teju 7.gadus, un šobrīd nešaubīgi varu apgalvot, ka viņa ir mana labāka draudzene! Mēs kopā smejamies, pucējamies, uzvedamies muļķīgi un viņa vienmēr ir tā, kura ir blakus, kad jūtos skumji, un tieši viņa ir tā, kura ar savu maigo smaidu spēj padarīt manu dienu gaišāku!
Tad nu sapratu- tieši tie mazie ikdienas prieciņi un lietas, kas it kā ne ar ko būtisku neatšķiras, ir tās, kas veido mūsu kopā būšanas krāsu gammu. Un to nevar uzskaitīt un aprakstīt. Pat sava jogurta un banāna atnešana man gultā, kā sarūpētas brokastis- tas liekas kas tik tīrs un fantastisks!
Mums ļoti patīk arī ģērbties vienādi, cept gardos kēksiņus un vienkārši būt kopā! Tētis mūs abas ļoti lutina, un šajā vasarā mums pievienosies mazā māsa, kura padarīs mūsu "meiteņu lietas" vēl krāsainākas :)

avs 3. maijs 2017 20:39

Mēs tik ilgi jau esam kopā. Kaut patiesībā tik maz, bet liekas, ka es tevi zināju jau pirms tu radies. Tevi gaidot mēs bijām ļoti kopā kā vairs nekad, kā viens vesels un tomēr mēs katrs par sevi. Tam sekoja mūsu pirmais "aklais randiņš" - tava piedzimšana. Mēs šķīrāmies, lai atkal satiktos citādāk. Un kopš tā brīža mēs vienmēr esam kopā. Ja ne klātienē, tad sirdī, domās un jūtās. Mans mīļais dēls, tagad, kad tu vairs neēd mammas pieniņu, es saprotu cik ļoti kopā mēs bijām katrā tavā barošanas reizē. Piedod, ja kādreiz to nenovērtēju. Jo tas bija skaisti - tava šmakstināšana un šņākuļošana manā azotē - likās, ka tur ir tava vieta un es tevi no visa nosargāšu. Tu tik ļoti gribēji būt ar mani kopā, ka bieži vien nācās kļūt radošiem. Un tu augi ātri. Nu jau tu esi kustīgs un aktīvs bez gala. Tu esi visur, ne tikai manā tuvumā. Bet tie kopā brīži ir nenovērtējami. Un labi, ka to vēl ir pārpārēm.

Milestiba 30. aprīlis 2017 23:34

Sirsnīgs paldies par šo konkursu! Jo, saka, ka laimīga ģimene ir tā, kurai ir kopīgas atmiņas. Ir ko atcerēties. Un, pārlapojot, mūsu bildes, sapratu, ka mums ir ko atcerēties. Mums patīk laiku pavadīt kopā. Pastaigāties pa mežu, kaut kur aizbraukt. Bet viens no spilgtākajiem mūsu pagājušā gada piedzīvojumiem bija piedalīšanās ģimeņu parādē pilsētā. Tas prasīja rūpīgu sagatavošanās darbu mūsu tēlam, kas saucās "Pogas podziņas". Tēmas ideja radās ļoti dabiski. Tās bija manas mammas krātās pogas, kuras viņa krāja var teikt, visu mūžu. Un mūsu ģimenes tēla galvenā doma bija tāda, ka tieši tās sīkās lietas, ko vecāki dienu no dienas dara bērnu labā, patiesībā ir ļoti lielas. Gatavojoties, es piešuvu un pielīmēju ļoti daudz pogas mūsu visu apģērbiem. Darbs nebija velts, jo mums tagad ir skaistas kopīgas atmiņas. :) Lai veicas!

Anette_G 25. aprīlis 2017 11:51

Marko piedzima 29.oktobrī, un turpat aiz stūra bija arī mūsu kopīgie Ziemassvētki. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka šie svētki ir īsti ģimenes kopā būšanas svētki, kas pildīti ar mīlestību un mieru. Pagājušie Ziemassvētki bija mums ļoti īpaši, un tiešām varētu teikt, ka spilgts notikums. Tos pavadījām mājās, Rīgā, tikai es, tētuks un mūsu dēliņš. Tā pa īstam apzinājāmies: "Jā, nu mēs esam ĢIMENE!!!" Tikai būt kopā, bez liekām ambrāžām un dāvanu kalniem, bet apzināties, ka vislielākā dāvana esam viens otram.

Ssoollccaa 24. aprīlis 2017 02:11

Katra diena, ko pavadu ar meitu, man ir īpaša, jo meitas piedzimšana ir labākais, kas ar mani ir noticis. Mums kopā ir bijuši daudzi spilgti mirkļi, kas paliks atmiņā mūžam- gan pozitīvi, gan ne tik patīkami, bet tie ir mūsu un neaizmirstami. Taču visspilgtākai, ko neaizmirsīšu nekad, bija dienā, kad meita bija apslimusi, nevareju vest uz bērnu dārzu, tādēļ nācās ņemt līdzi pie ārsta uz ultrasonogrāfu. Meita ieraudzīja savu mazo brālīti ekrānā, sāka raudāt un teica:"Ak, Dievs, man būs brālītis, es viņu jau tagad mīlu!" Pēc šiem vārdiem arī es apraudājos, jo kas var būt skaistāks par apziņu, ka ne tikai es mīlu savus bērnus, bet arī viņi mīl viens otru. Brālītis kuru katru brīdi būs klāt un meita katru dienu prasa, pēc cik dienām brālītis piedzims. Šis ir skaists kopā būšanas- gaidīšanas laiks.

Martuu 21. aprīlis 2017 20:38

Spilgtākais kopā būšanas notikums! Grūti izšķirt kurš būtu tas labākais.
Jā,izdomāju,tie ir mirkļi,kad mazā mani apskauj,pirms gulētiešanas un ja vajag aizmiegot uz manis,kaut ir gads un desmit mēneši. Apskaušanās,mīļuma izrādīšana,tad kad vismazāk gaidi ir vislabākais kopābūšanas notikums. Apskāvieni ir silti,mazi un mīlestības pilni.
Itkā nekas ,ikdienišķa lieta,bet nākot pasaulē,tas nebij vienkaršakais ceļš un tieši pirmais kas bija,apskāviens.

EZ - Elīna 21. aprīlis 2017 17:58 EZ - Elīna

Ar nožēlu jāatdzīstās, ka kopīgu bilžu mums ir tik ļoti maz. Parasti laiku pavadām bez fotogrāfiem, kas prasmīgi spētu noķert kādu vērtīgu kadru! Es pati bildēju bērnus- līdz ar to- bikdes ar bērniem man ir simtirm, bet , kur rsmu ar viņiem- pārāk maz!
Šeit bildējāmies, kad gaidījām brālīti. Mūsu lielākajā līdz šim notikušajā kopābūšanas piedzīvojumā, kas ilga veselus 9 mēnesīšus!

EZ - Elīna 21. aprīlis 2017 17:36

Superīgs, nē- superīgākais konkurss! Mēs ar meitu savus kopābūšanas piedzīvojumis rakstam jau precīzi 3 gadus! (Nu, pavisam precīzi, pēc 6 dienām būs jau 3 gadi). Katra diena, goda vārds, mums ir kopīgiem piedzīvojumiem pārpildīta . Man ļoti mīļas un dāmiņu dieniņas, kad abas ar mazo peli atstājam mūsu ģiemenes abus vīriešus mājās, uzpucējamies līdzīgi, abas uzkrāsojam lūpas un dziedot līdzi visām dziesmām, kas skan pa radio- braucam uz Rīgu. Ar Rīgu mēs apzīmējam visus dāmiņu izbraucienu maršrutus. Mēdzam izvēlēties kino un kādu neveselīgā ēdiena ēstuvi, aizejam uz kādu kafūzi iedzert kakao un kafiju, restorānā uzēdam kādu zupiņu citreiz. Braucam kopīgi ķemmēt veikalus un mērīt drēbes. Braucam vienlaicīgi pie frieizera. "Dāmojamies" no pirkstu galiņiem līdz papēžiem un izbaudam viena otras sabiedrību.
Nereti spēlējam spēli: 'Davai' Tu būsi meitiņa un es mammīte?.
Ar meitu , kopš viņas dzimšanas esam bijuši... uj... nu vismaz 15 dažādās valstīs- ne vienu reizi vien.
Pavisam jautrs izbrauciens mums bija kopā ar meitu- viņas 5 mēnešu vecumā, kad aizbraucām ceļojumā uz Franciju. Toreiz visu ko apskatījām, ņemot vērā to, ka tētis un meitiņa nebija bijuši Disnejlendā- 5 mēnešus mazu ķiparu aizvedām uz Disnejlendu. Toreiz pat izbraucām vairākas mierīgās atrakcijas. Kurš bērns , kā vienīgais bērns ģimenē vēl ir bijis 5 mēnešu vecumā vienā no pasaulē populārākajiem atrakciju parkiem? Tas bija neparasts piedzīvojums.
Milzīgs piedzīvojums mums kopā ilga 9 mēnešu garumā, kad roku, rokā- ejot kopīgi uz ultrosongrāfijām- mēs gaidījām mazo brālīti. Kopīgi lasījām grāmatas, devāmies uz kursiem, kopīgi sapņojām un dzīvojāmies domājot par to, kā būs tad, kad mums būs mazs brālītis!
Un nu, kad jau 6 mēnešus esmu mamma arī otram bebucim- ilgi gaidītajam brālītim, mums kopīgu piedzīvojumu kļuvuši vēl uz pusi vairāk!
Arī tagad , kad nu jau esam 4, mēs turpinām padoties spontānām idejām, izbraukt no valsts, vai doties neplānotā divu dienu atpūtas braucienā.
Tagad dodamies pastaigās- es ar ratiem un dēliņu , un meitiņa ar saviem leļļu ratiem. Esmu pārliecināta, ka mēs esam labākā komanda!
Un pat tad, kad kāds no ķipariem apslimis, mēs atrodam veidu kā uzbūvēt atmiņu albūma cienīgus piedzīvojumus- kopīgi cepjot kūkas vai pīrādziņus, būvējot princešu pilis un fotografējoties snapčatā, no kurienes bildīti tad arī pievienoju!

nosiguldas 21. aprīlis 2017 08:34

Esmu strādājošā mamma un ome. Kopā būšanai ieplānoju laiku gan ikdienā gan svētku dienās. Bet tā kā lielu daļu mana laika aizņem sabiedriskās aktivitātes, es īpaši padomāju par to, lai šajās aktivitātēs varētu piedalīties mani bērni un tas viņiem būtu kautkas īpašs. Gustava dzimšanas dienā viņu īpaši apsveica leļļu teātra Maks un Morics, bet Katrīnes dzimšanas dienā, kamēr viņa bija pie friziera, sarunāju, ka kafeinīcā viņu apsveiks ar kūku un svecītēm kafejnīcas meitenes, kas no sevis vēl nodziedāja apsveikuma dziesmiņu. Arī visos pasākumos īpašu vietu un nodarbi atrodu saviem bērniem. Arī darot darbus bērniem var atrast ļoti īpašu pieeju. Tas māca bērnam darīt labus darbus, nepiespiesti un ar interesi.

Linka2 19. aprīlis 2017 23:06

Ar savām dvīņu dāmām kopā esmu pusotru gadu. Ir pateikti pirmie vārdiņi - mamma, tētis un citi sirdi sildoši vārdi, ko gaida katrs vecāks. Pirmā slapjā buča uz mana vaiga, ieraušanās klēpī, mīļums un mammas galvas noglāstīšana, ka mamma ir laba. Šie brīži ir zelta vērtē, liek laimes asariņai nobirt, bet ir kāds brīdis, ko atcerēšos visu mūžu, katru reizi acīs sariešas asaras. Dūdas bija steidzīgi bērniņi, dzima drusku smagākas par cukura paciņu. Pirmo reizi viņas redzēju 2. dienas vakarā pēc piedzimšanas, 4. dienā man uzlika viņas uz krūtīm, mazus vadiņu un caurulīšu apvītus kunkulīšus. Jūs abas elpojāt, dzirdēju kā sitas jūsu sirsniņas, man asaras bira kā pupas, beidzot sajūtot jūs, apjaušot, ka es esmu mamma, un šobrīd nav neviena cita, kas būtu par jums svarīgāks. Mēs visas 3 atkal bijām kopā, sajūta nav vārdos aprakstāma, tā bija eiforiska, dievišķa. Jūs bijāt tik mazas, plauktas lieluma, bet spējāt dot milzīgu spēku un izturību. Tagad esat lielas blēņdares un skraidat, kur acis rāda, bet paldies jums par pirmajiem mirkļiem, ko nu jau atminos ar vieglu nopūtu.
Bildīte 4 mēnešu vecumā.

santaek 18. aprīlis 2017 15:32

Mums ar meitiņu Amandu, neskaitot viņas pavadīto laiku puncī, šogad vasarā apritēs jau vesels kopā būšanas gads, un pa šo neilgo laiku viņa jau ir tik daudz ko mums iemācījusi, esam kļuvuši no laimīga laulātā pāra par laimīgāko vecāku pāri. Darām visu, lai arī mūsu meitiņa būtu laimīga. Spilgtākais un atmiņā paliekošākais moments noteikti ir 2016. gada 9. jūlijs, kad satikāmies ar mūsu mazo princesi. Tas notika siltā un saulainā vasaras rītā, kad ap 5:00 bez steigas devāmies ārā uz pretī mājām esošo Jūrmalas slimnīcu, kur mūs sagaidīja jauks, iejūtīgs un visādā citādā ziņā pozitīvs personāls, un palīdzēja iziet cauri manā gadījumā vidēji grūtam, bet ātram ceļam, lai satiktos ar bērniņu..Tās bija 5 stundas, kurās caur smiekliem un asarām satikām Amandu un kopš tās dienas, laikam jau minēju - kļuvām par laimīgākajiem vecākiem uz pasaules! Viņa, kā jau katram vecākam savs mazulis, ir burvīgākais un mīļākais bērns..izbaudām ik mirkli un priecājamies par ik katru jaunu lietu, ko Amanda izdomā, iemācās un izdara! Satikšanas noteikti paliks visspilgtākais moments, bet, protams, arī katra viņas pirmo reizi izdarītā lieta - pirmais smaids, pirmā apsēšanās, sākšana rāpot, pirmā pamāšana ar rociņu, pirmie solīši, pirmais ceļojums - būs uz mūžu mūsu ģimenes spilgtākajos notikumos !

LāsmaBabre 18. aprīlis 2017 14:52

Kā jau katrai mammai, arī man kopā ar manu 1,9mēn veco dēliņu Gustavu ir daudz kopā pavadītu skaistu mirkļu. Katra diena ir kā liels piedzīvojums. Katru mīļu rītu sākam ar lielām bučām un apskāvieniem. Katru dienu darbojamies kopā..
Bet, ne par to ir stāsts..
Vēlējos pastāstīt to, ka pēc maniem uzskatiem mans un dēliņa kopējais skaistākais mirklis bija mūsu pirmā satikšanās, jeb diena, kad kļuvu par mammu.
Viss notika 2015.gada 16.jūlijā Ogres dzemdību nodaļā. Jau piecos no rīta sāku sajust regulāras sāpītes, skaidrs bija viens, pēc pāris stundiņām tikšos ar savu dēliņu.
Tā diena, kā saka mani radinieki, bija ļooti karsta, saulaina un skaista diena.. un ne velti, kā nekā mans puisīts nāk pasaulē!
Stundu pēc stundas, minūti pēc minūtes, mokošas sāpes, meziņaz satraukums.. pulkstens ir 11:43 un es izdzirdu sava Gustaviņa raudienu!
Vecmāte operatīvi atsūc dēliņam augļūdeņus no mutītes un dēliņš ir man uz krūtīm. Mans mazais mīļais puisītis.
Laimes asaras bira kā pupas. Beidzot mēs bijām satikušiem. Aktīvais punča bēbis nu bij uz manis! Beidzot apķēru, samīļoju, sabučoju!!
Tāds nu īsumā ir mūsu skaistākais kopīgais mirklis, piedzīvojums!

Jolanta.Piraga 18. aprīlis 2017 12:34

Jau gandrīz 3 gadus esmu kopā ar savu dēliņu Gustavu. Katra diena ir īpaša, viņā skatieni - kad ir priecīgs, bēdīgs, dusmīgs, lepns...tie emociju brīži ir tik īpaši un pārsteidzoši, ka ar vīru brīnamies, ko tik tas mūsu Bucis jau nemāk. Tie vakari, kad esmu pārgurusi un knapi acis turas vaļā, Gustavam ir pļāpājamais (tas laikam no manis iedzimts) - izstāsta visus dienas piedzīvojumus pat veselas 5x...un tad pēkšņš klusums - guļ! :D Mēs esam aktīvi, braucam ar riteņiem, ceļojumos gan pa Latviju, gan ārpus tās. Nav nekā svarīgāka par kopā pavadītajiem brīžiem ikdienā un svētkos!

rzane 18. aprīlis 2017 11:17

Kopā būšana mums ir ikdiena .Esmu nu jau trīs bērnu māminja kopš šā gada 26 janvāra bet pats spilgtākais kopā būšanas mirklis bija pagājušā gada jūnijs 14 kad svinējām meitiņas vidējās dzimšanas dienu trešais bērniņš bija puncī un mūsu tētis mani bildināja un tas notika baznīcā jo arī kristījām mazo . Taā bija tik fantastiska diena ❤❤❤

DianaGulbe 18. aprīlis 2017 10:43

Ar Valteru kopā esam jau 1 gadu un 1 mēnesi. Katru dienu, katru stundu un minūti pavadām kopā, jo vīrs strādā un dažreiz arī brīvdienās pat 2 diennaktis nav mājās. Šīs dienas mums ir gandrīz traģiskas, jo Valters ir ļoti pieķēries tētim.

Ievas_mamma 17. aprīlis 2017 10:16

Grūti būs izvēlēties, kurš ir vislabākais stāstiņš, jo katram tie kopā pavadītie brīži liekas tie tuvākie, skaistākie un labākie. Un gadījumā, ja par uzvarētāju tiks izvēlēts "spilgtākais" mirklis, tās nebūsim mēs ar Ievu.
Jo Ievukam ir nepilni 7 mēneši, un mēs vēl neesam nekur devušās, izņemot 15 minūšu gājienus līdz vecmammai un ikdienas pastaigas. Gribētos aizbraukt ciemos pie omītes un tantes uz citu pilsētu, taču autobusi nekursē tā, lai varētu ērti izbraukāt. Mūsu ikdiena aizrit mazajā un omulīgajā divistabu dzīvoklītī, kur tad arī piedzīvojam savus labākos un sirsnīgākos brīžus. Tādi ir trīs - visi vienlīdz mīļi.
* Kamēr LNT rādīja seriālu "Bērni un vecāki" (kurš ir kļuvis par manu visu laiku mīļāko seriālu), es auklēju Ievuku. Un katru reizi iekrita tieši tā, ka tituldziesmas laikā "When we were young" viņa bija man klēpī. Un tad, kad tika izdziedāti vārdi "I can't belive you're mine", es dziedāju līdzi ar aizlūzušu balsi, uzlūkoju viņu, un ļāvu noritēt kādai asarai. Un, lai kāda būtu bijusi diena līdz tam brīdim, šajā mirklī viss aizmirsās. Jo manās rokās atradās visa mana pasaule.
*Mūsu rīti. Klusi, nesteidzīgi rīti, kad izvelku no guļammaisa viņas siltās, plikās pēdiņas, un varu tās bučot kaut stundu. Kad viņa atkal un atkal ik rītu iztausta manu seju un dāvā miegainus smaidus, kad uzraušas četrrāpus un uzliek galviņu man uz krūtīm.
*Tās reizes, kad Ieva man cieši piekļaujas un ļauj, lai viņu apskauju. Jo viņa ir patstāvīga jauna dāma, kura, paņemta "opā", tura visus rokas stiepiena attālumā (burtiski), jo viņai ir tik daudz jāredz, jāizzina un jāiepazīst. Un tad ir tās reizes, kad viņa ir tikko pamodusies, vēl silta un miegaina, tad es uzlieku viņu uz krūtīm, un uz minūti jūtu tik cieši, tik tuvu... It kā mēs vēl būtu viens vesels. Un tad viņa atkal sāk lūkoties apkārt...

Tieši tik vienkārši un tieši tik skaisti mirkļi spārno mūsu kopābūšanu. Jā, gribētos kur doties un piedzīvot "lielas lietas", taču mūsu ģimenei nav automašīnas, tādēļ nebraucam nekur izklaidēties vai atpūsties - negribās tāda iemesla dēļ "vazāt" mazu bērnu ar sabiedrisko transportu. Taču, ja iemesls būtu patiešām vērtīgs, piemēram, uzvara šajā konkursā, mēs dotos ar lielāko prieku. :) Galu galā, arī es nekur neesmu bijusi kopš dzemdībām. :)