Komandējums - nedēļu prom no mājām

Labi, labi. Sākšu jau ar to, ka samelojos virsrakstā, prom biju sešas dienas, bet ne jau dienu skaitam ir tā nozīme. Jāatzīst, ka kopš manā dzīvē ir piedzimusi meita, prom no viņas maksimāli esmu bijusi aptuveni 12 stundas. Maz vai ne? Dienā, kad man piedāvāja braukt komandējumā uz Bulgāriju, manī sāka raisīties dažādas domas. Turklāt, es tobrīd vēl baroju Madi ar krūti. Patiesībā, kad piekritu, šaubījos vai viss izdosies, vai beigšu barot ar krūti, kā Made reaģēs, ka mamma ir prom. Kā aizmigs, kā un ko ēdīs, kā tas būs – man būt šķirtai no Mades? Bet, man ir super laba draudzene un viņa uz manām bēdām atbildēja, ka Made jau man nepieder, viņai ir sava dzīve. Un, es piekrītu. Šobrīd mans galvenais uzdevums dzīvē ir maksimāli daudz atdot Madei no sevis, ieguldīt zināšanas, mīlestību un, labi, ne jau par šo es gribu rakstīt.

Atgriežoties atpakaļ pie virsraksta. Tajā pirmais vārds ir komandējums. Un te sākas smieklīgākais, no kā apjūk visi cilvēki, kuri man jautā, kur es strādāju. “Es esmu pilna laika mamma!” un tad nu visi apjūk. “Kā? Kā tad Tu brauc komandējumā?”, nu, vienkārši braucu. Jo esmu mamma-bezdarbniece. Apjuki? Es tik pat! Man ir vieta, kur es strādāšu, un tas ir viens no maniem sapņu darbiem, bet kamēr oficiāli tas nav apstiprināts uz papīra un darbos, tikmēr es neko vairāk neteikšu. To atliksim vēlāk. Līdz tam vēl kāds laiks. Kad sākšu strādāt, noteikti dalīšos ar visu instagram un šeit.

Par komandējumu. Par sajūtām. Par emocijām.

Patiesībā, pirmajā dienā pie manis nepiezagās pat ne mazākais kriksis ilgas pēc Mades. Nopietni, es pat nejūtos pie tā vainīga. Bet otrajā dienā, kad darbojāmies un uzzinājām par maizes terapiju, uz jautājumu – kas Tevi dzīvē motivē iet uz priekšu?Sākot stāstīt, sāku raudāt! Jā, pirmās asaras, jo manā dzīvē mani motivē doties uz priekšu un darīt vairāk labu – tā ir mana meita. Mana pasaule, mans visums, mans kosmos, mans VISS! Un tad nu tobrīd par visu visvairāk man gribējās turēt stingri klēpī un bučāt bez gala Madi. Tā bija jau otrdiena. Turklāt, vēl vairāk uz emocijām uzdeva telpā sēdošā bēgļu meitenīte, kura bija līdzīgā vecumā ar Madi. Starp citu, tā diena sagrāva manas domas par bēgļiem. Tie ir jauki cilvēki, jauki sarunu biedri. Arī mēs, tie, kas neesam bēgļi, mēs visi taču neesam labi cilvēki, vai ne? Arī tā pat ir ar bēgļiem. Un katram savs motīvs, kāpēc kļuva par bēgli. Un nevajag baidīties, vajag būt iejūtīgam un saprotošam. Jāatzīst, ja manā valstī notiktu kari un man draudētu ar dzīvības atņemšanu, es bez liekām diskusijām sakrāmētu svarīgākās lietas un dotos bēgļu gaitās uz drošāku valsti un vidi! Jāatzīst, ka šis komandējums mainīja manu skatu uz dzīvi, jo trīs dienas, kamēr apguvām maizes terapiju, darbojāmies ne tikai ar bēgļu sievietēm, bet arī ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un akliem/vājredzīgiem cilvēkiem. Un tās piedzīvotās emocijas mainīja ne tikai mani, bet arī manu skatu uz dzīvi. Kad notika nodarbība ar vājredzīgajiem un aklajiem cilvēkiem, darbojāmies tumsā, uz acīm uzliktas maskas, lai nevaram neko redzēt. Manas sajūtas? Dīvainas, neaprakstāmi dīvainas. Stāvot uz vietas, droša jutos, kad turējos pie galda malas, jo neturoties es sāku līgoties. Dusmas un bezspēcību uzdeva tas, ka es neko neredzu! Un, lai dabūtu miltus vai kādu šķipsnu garšaugu, man bija jātaustās pa galdu. Vēl jo sevišķi negribas neko nevienam lūgt, jo es taču esmu pieradusi visu – pati, pati! Es iekšēji kāpu pāri vairākiem pakāpieniem uz reizi, man bija jāpiespiež sevi palūgt palīdzību, lai man padod miltus, lai padod garšvielas. Jāatzīst, ka darbojāmies pāros, un es savai partnerei atvainojos, ka es maz runāju. Esmu pieradusi veidot acu kontaktu ar cilvēku, bet nu es vairs nezinu vai cilvēks mani klausās, ko tas cilvēks dara, varbūt runā ar sev blakus esošo. Turklāt, kad katrs stāstīja par sevi, es apjuku, jo nezināju no kurienes nāk skaņa. Es jutos kā mazs cālis, tik mazs un neaizsargāts. Un visi šie aklie/vājredzīgie cilvēki ir tik pozitīvi cilvēki, tie joko un smejas. Es novēlu viņiem visiem dzīvē to pašu labāko! Tā no visas sirds un dikti! Un patiesībā, esmu tik pateicīga, ka es spēju redzēt pasauli un visu skaisto, ko tā rada! Bezizmēra pateicība par to Dievam!

Pa vidum būšanai Sofijā (šeit notika maizes terapijas apmācības), daudz staigājām un apskatījām Bulgārijas galvaspilsētu. Un šeit, mīļie, varu uzslavēt Latviju no visām debespusēm! Sofijā ielas un ietves – briesmīgos stāvokļos, uz ietvēm suņu fekālijas, turklāt iet un skatīties telefona ekrānā NAV iespējams. Tu paklupsi un sliktākajā gadījumā nokritīsi! Pavisam nopietni. Ļoti maz bija ielu, kur varēja normāli pastaigāt neaizķeroties aiz ietves seguma. Katrā ziņā, otro reizi vai brauktu uz Sofiju? Diez vai.

Pēc maizes terapijas apgūšanu, devāmies uz Plovdivu. Ak, šeit gan bija burvīgi!Dodoties pēc gps uz vecpilsētu, ceļi krustojās ar skaistu restorānu, tādu, pēc izskata senlaicīgu, ar akmeņu sienām un koka brusām. Divu domu nav, dodamies iekšā! Un ziniet? Mēs atnācām tieši laikā, jo pēc minūtes sākās programma, kuras laikā dejoja Bulgāru tautas dejas un dziedāja dziesmas! Tā tik bija laimīga sagadīšanās! Kad vēderi pilni un acis, ausis ar Bulgāru tautas krāšņumu pabarotas, jādodas tālāk ielās. Un dīvaini, vecpilsēta sastāvēja no graustu ēkām. Bailīgi! Un tur pa sienām rāpo ķirzakas, tā pat kā mums zirnekļi. Plovdivā spēju tik priecāties, cik skaisti. Sarp citu, Plovdiva būs Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2019.gadā. Tāpēc, šo pilsētu iesaku apmeklēt vēl vairāk. Un naksnīgās pastaigas laikā, kurā skaisti uz parku soliņiem amora bultas šāvienus baudīja mīlnieki, tā vien sagribējās pašai ar otru pusi sēdēt uz kādu no soliņiem un baudīt mīlestību. Bet arī tam visam dzīvē savs laiks. Šajās sešās dienās bija situācijas, kad sailgojos pēc kā konkrēta.

Piektdiena klāt un jādodas tālāk, jo mājup lidojām sestdien, pa tiešo no Burgas. Pastaigas gar melno jūru. Peldi tajā. Pēdējo suvenīru sapirkšana tuvajiem, koferu krāmēšana. Piektdienā jau arī sāku iztēloties un domās fantazēt – kāda būs satikšanās ar Madi, kā reaģēs. Vispār, šo sešu dienu laikā arī sazvanījāmies. Made uztvēra sarunu bez emocijām, mierīgi runājāmies, nebija nekādu ilgu un asaru runājot ar mammu. Protams, jautāja jau par mani. Tagad man stāsta, ka mamma bija “attā, attā” aizbraukusi. Un viena uz tualeti aiziet, protams, nevaru. Un mani tagad vairāk uzmana. Nezinu gan, vai tad, ja man būtu jādodas uz deju mēģinājumiem, Made mani laistu. Droši vien dotos uz mēģinājumu ar iekrampējušos Madi manos matos. Tie viņai bezgala mīļi jau no mazotnes.

Jāatzīst, ka man ļoooti patīk lidot ar lidmašīnu, vienīgās raizes sagādā brīdis, kad lidmašīna ir piezemējusies un sāk strauji bremzēt, tad gan man paliek neomulīgi. Un, es kārtīgi atpūtos. Ne jau izguļoties, bet no rutīnas, no ikdienas pienākumiem. Tagad gan jāatsāk uzkopt māju un gatavot ēst. Un jā, arī pēc ēst gatavošanas sailgojos. Un arī skriet jāatsāk, jo no Bulgārijas atvedu ne tikai suvenīrus, laimīgu sevi, bet arī uzēstus 1,5 kg. Bet ko darīt, kad pa naktīm dodas vakariņot? Tagad atslodze, skriešana un daudz kopā būšana ar Madi. Un vēl, lieta, par kuru, iespējams, rakstīšu drīzumā – kā man izdevās samazināt telefona lietošanu ikdienā. Pēc Bulgārijas sapratu, ka katrs laiks ar Madi ir svēts un izbaudāms. Un telefonu atstāju tālāk nost nost no sevis.

Esmu atpūtusies. Uzkrājusi spēkus. Izvēdinājusi galvu. Sakārtojusi domas. Ieguvusi pieredzi. Izvērtējusi prioritātes. Un laimīga atsāku atkal būt pilna laika mamma.

Lai skaisti

Linda