Ko man ir iemācījuši pašas bērni?

Kādu dienu, kad nervi bija uzvilkti kā stīgas, jo mazās Fejiņas niķīgā noskaņojuma dēļ, kad mazajai dāmai labi nebija ne manās rokās, ne uz grīdas, gribējās niķupūsli mest pret sienu. Nepārprotiet, es neatbalstu vardarbību, es spēju pat šādās reizēs saglabāt mieru, taču noteikti daudzas mammas man piekritīs, ka ir tādas reizes, kad iekšēji sāc vārīties, jo nu jau šķiet, ka vairāk vairs nevar. Tad ir tāds aaaaaaaaaa! Gribas izkliegt savas dusmas, taču nedrīkst.

Toreiz es sevi saņēmu rokās. Patiesībā, tā tas bija ne tikai toreiz, bet arī iepriekš, iepriekš-iepriekšējā reizē, iepriekš-iepriekš-iepriekšējā reizē. Es, pēc dabas tik ļoti nesavaldīgais cilvēks, kurš parasti saka visu, kas uz mēles, kurš skolas laikā bija gatavs iet savu taisnību cīņā ar klases puikām aizstāvēt pat ar dūrēm, protu savaldīties. Un man pat vairs nevajag skaitīt līdz 100, pat līdz 10 nē. Un savaldību man ir iemācījuši mani bērni. Ja es nebūtu spējusi pārkāpt pāri savam raksturam, pat nevaru iedomāties, kā tas beigtos. Es būtu uzvilkta, nervoza, raudoša māmiņa, no kuras baidītos pašas bērni.

Taču tas vēl nav viss. Mani bērni man ir iemācījuši arī runāt klusāk. Ha, izrādās, nav pat jāapmeklē speciāli runas kursi. Pietiek ar bērniem, kuru klātbūtnē jāpiebremzē ar savām emocijām. Nedrīkst uzkliegt vīram, kurš atrodas blakus istabā, jo tad mazā Fejiņas satrūkstas, domājot, ka mamma pēkšņi sākusi uz viņu kliegt. Un pirmajās reizēs, kad aizmirsos piebremzēt savu skaļo balsi, mazā satrūkās un sāka raudāt, lai gan neko sliktu es nebiju domājusi. Vien, piemēram, blakus istabā esošajam vīram uzsaukusi hokeja spēles rezultātus.

Laika menedžments. Vispār, domāju, ka mammas varētu bezbērnu pāriem pasniegt lekcijas laika plānošanā, nopelnot par to diezgan smuku naudiņu. Sen zināms tas uzskats, ka dekrētā esošās mammas jau neko nedara. Viņas tikai dzīvojas mājās, varbūt pa kādai reizei pabaro bērnu un iziet uz dažām minūtēm pastaigā. Ne velna! Mammas man piekritīs, ka dienas laikā ir jāpagūst izdarīt neskaitāmi darbi – paēdināt saimi, parūpēties par mājokļa tīrību, tīrām drēbēm, aprūpēt mazuli, izvadāt vecākos bērnus uz bērnudārziem/skolu, pulciņiem, apmeklēt ārstus, neaizmirst par potēm, vecāku sapulcēm. Un ja vēl pa vidu tam visam esi nolēmusi bērna kopšanas atvaļinājuma laikā pilnībā neatiet no algota darba darīšanas, tad dažbrīd vari noskrieties mēli izkārusi ar slapju muguru. Tāpēc es pavisam noteikti varu apgalvot, ka bērni ir labākie skolotāji laika plānošanā.

Pateikt NĒ! Cilvēkus ar labām sirdīm mēdz ļoti izmantot, jo viņi piekrīt visiem lūgumiem, nespēdami atteikt, lai gan pašiem priekšā 101 cits darbs. Taču kā tu citam atteiksi, ko gan par tevi padomās. Ar pirmo bērnu es domāju tieši tāpat, bet, piesakoties Fejiņai, es sev novilku stingras sarkanās līnijas – vairs nekādas kāpšanas uz galvas. Un pēc tam, kad esmu spējusi pateikt citiem nē, atsakoties no kādiem pienākumiem, ir tik labi! Goda vārds. Un man ir patiesi vienalga, ko par mani padomās citi.

Apstāties un izbaudīt laiku. Pa vidu 1001 darbam, kas jāpagūst dienas laikā, par spīti dažādiem lielākiem un mazākiem darbiņiem, es esmu iemācījusies izbaudīt laiku. Atrast mirkli, lai pabūtu pati ar sevi (kaut vai lai pagulētu 15 minūtes uz masāžas paklājiņa laikā, kad citi jau guļ) un kopā ar saviem mīļajiem.

Pāri visam, protams, ar katru bērnu mana beznosacījuma mīlestība pieaugusi ģeometriskā progresijā tāpat kā spēja novērtēt mazas, it kā vienkāršas lietas.

Lūk, šo visu man ir iemācījuši bērni. Saliekot to visu kopā, varētu teikt, ka bērni ir pat labāki skolotāji nekā daži labi augstskolu profesori.