Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Ja vēl pirms pāris dienām vēlējos rakstīt un dalīties pieredzē par to, cik kompetenti ārsti ir bērnu slimnīcā, tad piedzīvojot vakardienu, nolēmu skaļi parunāt par veselības aprūpi bērniem citā griezumā, šo pozitīvo stāstu atstājot nākamajām reizēm.
Iepriekš bija izskanējušas skaļas diskusijas par rindām pie speciālistiem, par to, cik īstenībā ir absurdi, jo, ja nevēlies gaidīt, pa lielam, veselība bērniem nav bezmaksas. Neiet runa par vecāku ambīcijām, reāli tas tā ir. Šoreiz stāsts par neatliekamo palīdzību uzņemšanas nodaļā:
Neliels priekšstāsts par situāciju:
Kā ierasts katru otrdienu, sagaidīju dēlu pie Olimpiskā sporta centra īsi pirms pl: 20tiem no florbola treniņa. Domāju, ka viss būs, kā ierasts - brauksim mājās, ēdīsim vakariņas un dosimies pie miera, bet nekā - mans pusaudzis uz mašīnu atkliboja, tādēļ nolēmu viņu aizvest uz Bērnu klīnisko Universitātes slimnīcu. Kādēļ? Lai viņu apskata profesionāļi un nosaka diagnozi, jo sāpes celī bija ļoti spēcīgas, pirmā doma - sarautas saites, KAS SPORTISTIEM NAV NEKAS NEIERASTS. Protams, paiet viņš varēja, nebija nekāda mirstamā kaite bet, kā pareizi definēt "neatliekamā palīdzība", īsti vairs nesaprotu. Man šķita, ka ir nepieciešams doties uz uzņemšanu pašu spēkiem negaidot rītu.
Viss kā pēc scenārija, kuram esam gājuši cauri vairākkārt, jo šī trauma nav pirmā un pieļauju, ka ne pēdējā. Paņemam numuriņu, mūs piereģistrē, ieliek prioritāšu rindā, šoreiz zaļā krāsa, kas nozīmē, ka mēs varam gaidīt vairāk kā pat 240minūtes, diezgan loģiski, jo mirt šajā situācijā neviens netaisās un bīstami tas nav. Gaidām tālāk, līdz sagaidām konsultāciju pie dežūrķirurga, kurš nozīmē rentgenu, sagaidām to, tad atkal pie ķirurga, kurš saka sekojošo:"Lūzums tur nav, rakstīšu to kā sasitumu." Es, protams, viņam saku, ka man ir aizdomas par saišu plīsumu, viņš pats pat pieļauj, ka varētu būt kas saistīts ar menisku, bet to rentgenā neredz. Esot jānogaida 2 nedēļas. Ja sāpes ir neciešamas, jābrauc vēlreiz. Ja sāp nedaudz, uzziediet celim ziedīti, ja sāp jau vairāk, iedzeriet ibumetīnu un ārstējieties pie sava ģimenes ārsta.
Jautāju:"Vai nav iespēja uzrakstīt nosūtījumu, vai veikt sonogrāfisko izmeklējumu nākamajā dienā šeit slimnīcā darba laikā, kad pieņem speciālisti, lai apstiprinātu, vai izslēgtu manas aizdomas pie traumētām saitēm?"
Atbilde sekojoša:"Ne visi speciālisti arī sonogrāfijā to var redzēt, tādēļ nenosūtām, bet, ja vēlaties, droši to visu variet darīt par maksu, par saviem līdzekļiem, ja uzskatāt, ka to vajag..."
Pa lielam - bezjēgā pavadīts vakars slimnīcā uzņemšanas nodaļā. Tad sanāk tā - lūzums nav, paiet vari, mirt netaisies, brauc uz vērojies???
Sorry par izteicienu, bet, manuprāt, tas ir "pilnīgs sviests". Ja reiz bērniem veselība ir bezmaksas, kā to uzsver mūsu valsts "gudrie prāti", tad kādēļ manu pusaudzi vakar ar aizdomām par saišu traumu, vai pat meniska traumu, nosūtīja mājās "gaidīt" 2 nedēļas un novēroties, uzgrūžot šo visu ģimenes ārstam, ja varēja viņu ielikt nodaļā un šodien veikt visus nepieciešamos izmeklējumus, lai apstiprinātu, vai izslēgtu aizdomas?
Kāds tālākais scenārijs, kādēļ tā "cepos"? Jo ejot pie ģimenes ārsta, tālāk sagaidot nosūtījumu uz sonogrāfiju, vai magnētisko rezonansi, būs jāgaida mēnešiem rindā, ja vēlēšos šo izmeklējumu bezmaksas, vai arī maksāsim pēc pilnas programmas un tiksim kādā privātklīnikā tuvāko dienu-nedēļas laikā.
Puisim ir tikai 15gadi, viņš nodarbojas ar sportu, kur katru traumu ir svarīgi pareizi sākt ārstēt uzreiz, ne nogaidīt. Viņam sports ir svarīgs, viņam būs "sāpīgi" apzināties, ja šīs nogaidīšanas dēļ būs jāizlaiž sezona, vai pat jāsaka ardievas šim sporta veidam, nerunājot par to, ka varbūt par ikdienišķas lietas nākotnē varētu būt vairs ne vienkāršas, jo laicīgi un nepareizi ārstēta trauma var novest pie neparedzamām sekām.
Varbūt tās ir tikai manas pašreizējas saasinātās emocijas, bet man tas šķiet nepareizi. Ko slimnīcai būtu mainījis, ja viņš tur pavadītu lieku dienu nodaļā, viņam veiktu visus izmeklējumus, kuri sniegtu skaidrību sāpēm ceļgalā? Arī man kā mammai, gan arī viņam pašam, ja arī tas tomēr būtu tikai un vienīgi liels sasitums, būtu sirds mierīga, nevis šorīt mostamies ar domu - jāziņo ģimenes ārstam, lai saprastu tālāko rīcību, jo sagaidot rītu sāpes nav mazinājušās, pie katras kustības celis sāp. Tālāk, apzinoties šo veselības sistēmu valstī, atliek tikai un vienīgi konsultācija privātklīnikā pie ļoti labiem speciālistiem, protams, par naudu, toties es skaidri zinu, ka samaksājot šos pus simts eiro man būs skaidrība un norādes, ieteikumi kā rīkoties tālāk, jo to mums sniegt tur, kur vajadzētu to darīt bez maksas, nespēja, liekot "nogaidīt".
Kā Jūs, mammas, saprotat vārdu savienojumu "Neatliekamā medicīniskā palīdzība bērnam"? Kas, Jūsuprāt, tajā ietilpst?
Gaidām jau no trešdienas, sāpes ir arvien lielākas un lielākas, šodien bija grūti noiet pa trepēm uz pirmo stāvu. Rinda Otro klīnikā ir uz rītdienu, bet nedēļa jau būs "nolausta" un nogaidīta. Manuprāt, ja bērns, vienalga, vai pieaugušais ir ievests ar traumu, ir jānoskaidro iemesls, nevis izslēdzam lūzumu un braucam mājās. Man pašai paveicās pirms 3 gadiem pēc autoavārijas, ka tobrīd ārsti neaprobežojās tikai ar rentgenu, bet uztaisīja arī MR, kur diagnosticēja kakla skriemeļa traumu, nepalaižot mani mājās pēc rentgena izmeklējuma, nogulēju slimnīcā 10 dienas un nostaigāju ar kakla šinu 4 mēnešus. Kas būtu noticis, ja nebūtu uztaisīta MR??? Izskatījās tikai sasitums no trieciena un gan jau no tā arī tā galva sāpēja... Man pašai tā likās, bet sirdsmieram aizbraucām uz uzņemšanu pārbaudīties.
Kāds scenārijs mūs gaida pašlaik? Visi izmeklējumi par maksu un, ja izrādīsies, ka nepieciešama operācija? Ko tad, gaidīsim rindā Bērnu slimnīcā mēnešiem ilgi, vai to veiksim Otro klīnikā par vairākiem tūkstošiem? Tikai tādēļ, ka "maza traumiņa, sasitums", vai ir kāds cits, kam vieta vajadzīga? Tas nekas, viņš lai klibo visu mūžu, kas tad tur, izskatījās pēc maza sasituma? Vai tiešām nodaļa bija tik pārpildīta, ka uz izmeklējumu laiku viņam tur vietas nebija, vai nebija iespēja mūs nosūtīt uz pārbaudēm nākajā dienā? Manuprāt, palīdzība ir jāsniedz visiem PILNVĒRTĪGI, ir taču 21.gs, kam tāda aparatūra, ja to nepielieto? nevis kādam smagāk, vai ne tik smagi, ja būtu tajā brīdī uzņemšanā bijis kāds bērns bez samaņas, viņš taču tāpat būtu pieņemts pirmais, mēs varam pagaidīt šo stundu, dienu, bet ne jau nedēļu un to visu nogrūst ģimenes ārstam, kurš pa lielam ir bezspēcīgs rindu ziņā uz izmeklējumiem. Nosūtījumu tad viņš uzraksta, bet, kad mēs pie šī speciālista tiekam ar nosūtījumu? Izrādās, ka pat par naudu nav iespējams 1-2dienu laikā to izdarīt. Slimnīcā tomēr tas notiktu operatīvi ātrāk... Šaubos, vai ārts pats savu bērnu būtu aizsūtījis mājās un nogrūdis "ģimenes ārstam" šādā situācijā.
Bieži vien taču ir situācijas, kad šķiet, kas tad tur traks, bet beigās izrādās pat dzīvībai bīstami, vai arī ar pamatīgām sekām tikai tādēļ, ka netika veikta pilvērtīga apskate un noteikta pareizā diagnoze īstajā laikā. Ja Jūs būtu nākuši ātrāk, viss būtu daudz vienkāršāk, bet...
Man liekas, ka šajā gadījumā “neatliekamā palīdzība” tika sniegta. Gan jau ārsts redzēja, ka tur nekas vairāk kā sasitums nav, jo ja reaģētu uz visām vecāku panikošanām ar pašnoteiktām iespējamām diagnozēm, slimīcā nepietiktu vietas. Varbūt tam ārstam ar komunikāciju nebija ideāli, bet neatliekamo darbu izdarīja. Bieži tādam traumām iesaka nedaudz nogaidīt.
Es ari esmu ievetojusi, ka pasam ir jabut diezgan kompitentam medicinas joma un bez maz vai diagnoze janosaka. Jusu vieta aizietu mamina, kura nezinatu jedzienu ne menisks, ne saites, ta ari aizietu majas un viss. Kaut ka stulbi, ka pasam par visu ir jacinas, citadi var galigi viss aiziet pa pieskari.
Te ir teikts, ka pie bērnu ķirurga (varbūt tā arī saucās pirms gada - neatceros) nosūtījumu evajag https://www.bkus.lv/lv/content/poliklinika-0
Pirms gada bija dzīvā rinda, es pat neteiktu, ka gara - pāris pacienti.
Paldies par viedokli, es nemaz nezināju, ka traumatologs ir pieejams uzreiz darba laikā, jo mums pat šādu opciju nepiedāvāja. Noteikti, būtu izmantojusi šo iespēju un brauktu šodien, stāvetu dzīvajā rindā, lai mūs nokonsultē, vajadzības gadījumā nosūtot arī uz sonogrāfiju, vai MR. Paldies, turpmāk zināsim, jo līdz šim neviens mums šo variantu nav ieteicis.
Pieļauju, ka minimums tika arī izdarīts un sākotnējais vērtējums arī. Pieļauju, ja nevarētu paiet, liktu nodaļā. Diemžēl mūsu valstī katru sasitumu izlaist caur magnētisko rezonanses aparētu ir pārāk dārgi (kā raksta, meniska plīsumu konstatēt var tikai MR, ne rentgens, ne sonogrāfija nav objektīva). Var jau brēkt un sašust, bet nu esam tur kur esam.
Pēc manas iepirekšējās pieredzes, daudz efektīvāk traumām ir nevis traukties uz neatliekamo, ja vien nav īpaši smags gadījums, bet gan doties pie traumatologa, kurš bērniem ir tiešās pieejamības speciālists vai nu bērnu slimnīcā vai citviet, kur tie pieņem (piem Valeo vismaz kādreiz bija). Efektīvāk tāpēc, ka tas ir nevis ķirurgs universālais, bet traumatologs ar specializāciju. Bez tam traumatologam ir iespēja norīkot vienības gatvē tajā pašā dienā gan uz rtg, gan USG (par MR gan nezinu). Un tur viss notiek operatīvi. Tiesa šiem ir noteikts darba laiks un vakara/nakts stundās tie nepieņem.
Turies!