Nr. 5 Kaķpēdiņa: Melomāne ar vinčiku

Kaķpēdiņa
Kaķpēdiņa 11. janvāris 2017 20:33
249

Man ir 27 gadi, esmu mamma, sieva un saimniece. Lielākoties strādāju mājās, tāpēc darbs mijas ar zupām un veļas izkāršanām. Iekšēji un ārēji mazliet pazaudējusi sevi lielajā dzīves skrējienā. Šobrīd cenšos sakārtot visus plauktiņus savā galvā un reanimēt to bezrūpīgo meiteni, kas biju pirms septiņiem gadiem. Jo man viņa ļoti patika.

Esmu saldumu cilvēks. Man garšo viss – sākot no zefīriem un beidzot ar „Cielaviņu”. Visvairāk jau „Ekselences”saldējumi ar dubulto šokolādi un visādiem nieciņiem virsū. Un kaut kas pilnīgi pretējs – suši. Sanāk – tie lēni ēdamie, izbaudāmie ēdieni ir „,manējie”. Un vēl garšo labs „vinčiks”. (Es tikko to skaļi pateicu māmiņu portālā.)

Mani laimīgu padara raibums – printi, ģeometrija, izšuvumi utt. Puķainās tapetes manā priekštelpā. Spēcīgi kontrasti apģērbā. Sarkanās lūpas, bez kurām īsti neizeju no mājām. Auskari ar kaķīšiem. Krāsaini trauki no kuriem ēst krāsainus ēdienus. Oranžs, sarkans, zaļš.

Esmu absolūta melomāne, kam, lai diena būtu piepildīta, obligāti nepieciešamas 2 lietas – kafija un mūzika. Mūzika var mani gan uzlādēt, gan iztukšot. Iespēju robežās cenšos apmeklēt visus mīļāko mūziķu koncertus, jo man ir svarīga enerģiju apmaiņa klātienē. Grūti izvēlēties vienu dziesmu, taču lai iet Nevgen „Лето  - зима”, kas kopā ar videoklipu (https://www.youtube.com/watch?v=-UvOKAklgnE) man vienmēr liek smaidīt.

Garderobe ir mana sāpīgā tēma, jo tā sarukusi līdz minimumam. Kad drēbes nonēsājas vai neder, nododu tās labdarībai ar domu – sapirkšu jaunas, bet līdz pirkšanai tā arī netieku. Arī aprises ir mainījušās, nevaru ieskriet veikalā un paķert pirmo apģērba gabalu no pakaramā. Turklāt nēsāju tikai kleitas vai svārkus. Vēlams, krāsainus vai tieši pretēji – melnus. To, ka man ir problēma, apzinos tikai tad, kad ciemos atbrauc mamma un nosaka – Tu četrus gadus vienās drēbēs… Un tad man mazliet paliek sevis žēl. Jo esmu tipiska mamma – visu bērniem, man neko. Protams, man ir kleita, kuru es nekad nevienam neatdošu, lai kā tā neizskatītos – mana kāzu. Tik universāla (jo puķaina), ka esmu to vairākkārt ģērbusi uz teātri, koncertiem, svētkiem, attiecīgi savu mūžu tā ir nokalpojusi. Plānoju tai uzšūt analogu.

Man patīk vizuāli skaistas filmas. Skaistas un dīvainas. Tās, par kurām citi saka: „Kā tu vispār vari to skatīties”? Vismīļākā nemainīgi ir „Gaišo atmiņu mūžīgais starojums”. Reiz rādīju to draudzenēm kojās, mēs ēdām boršču un es teicu – šī ir labākā filma pasaulē. Viņas tā nedomāja. Turklāt neīstajā noskaņojumā filma var „sagruzīt”, nevis darīt laimīgu. Bet mani fascinē tās pamatdoma. Otra favorīte ir „Amēlija”. Bauda acīm un ausīm. Kad akordeonists pie „Origo” gājēju pārejas spēlē dziesmas no filmas, es vienmēr iemetu monētu. Pat tad, ja tā ir mana pēdējā.

Es neesmu citātu cilvēks, bet Facebook laika joslā pēdējos mēnešos bieži izlec: „Saka, ka laimi par naudu nenopirksi, bet es labāk raudu jaunā Ferrari, nevis trolejbusā”. Un šī doma man patīk.

Ja es izteikti sievišķīgi teiktu, ka laimīgākie brīži manā dzīvē bija kāzas un bērnu dzimšana, es melotu. Šajos notikumos bija tik plaša emociju gamma – stress, neziņa, atvieglojums, besis, prieks, bailes, saviļņojums, nogurums – ka es konkrētajos brīžos nesapratu vispār neko. Laimīga esmu ikreiz, kad atrodos pie jūras. Ikreiz, kad klausos savus mīļākos mūziķus „dzīvajā”. Ikreiz, kad pārdevēja man palūdz dokumentus. Ikreiz, kad svešinieks pasaka man ko tādu, ko nedzirdu no saviem tuvākajiem. Ikreiz, kad visi ir veseli, virtuvē ir pilns ledusskapis un kāds no kaķiem apmierināti murrā man klēpī. Tad es murrāju līdzi.

Piedalos projektā, jo varbūt atradīšu to „es”, ko reiz pazaudēju. Vai vismaz ceļu atpakaļ.

20170111004056-47375.jpg

20170111085000-64836.jpg


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
piparoga 12. janvāris 2017 11:27

Murrrr muur pēdām silti zeķēs, pašai kopā ar kafiju, vīnu un bilžām - ekskluzīvi laba kombinācija. Neiespējami neatrast "es" (party)