Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Šoreiz vēlos runāt par to, cik ļoti sabiedrība nereti “noraksta” mammas. Šādu cilvēku ir gana daudz manu paziņu un pat radu lokā. Brīžam liekas, ka itin visi uz mani lūkojas ar žēluma pilnām acīm, ieturot klusuma mirkli, par to, ka visa mana dzīve ir zaudēta.
Un tas nevar nenokaitināt! Sarunas laikā ar draudzeni (nu jau bijušo) vairākkārtīgi atskan jautājums;” Tu vēl domā mācīties?”, kuru pavada TAS skatiens. Ja vēl tikai viens nevainīgs jautājums, bet nē – mājiens pēc mājiena! Norādes uz to, cik necila ir mātes loma un to, cik īpaša ir studentu dzīve. Dzirdu arī frāzes par to, cik ļoti žēl, ka nevaru veidot karjeru. Un neviens neklausās, kad saku - tā nav “sanācis”, tā tam bija jābūt! Seko teksti par to, ka sēžot mājās ar bērnu noteikti var sajukt prātā, runātāji sāk “izkarināt” visus “brīvās dzīves labumus”, ko beidz ar frāzi “tev arī to kādreiz vajadzētu”, ko pavada TAS skatiens. Runātāji ir gan bezbērnu cilvēki, gan vecāki, kuri paši savus bērnus jau izaudzinājuši. Nezinu, varbūt grib dalīties ar savu rūgto pieredzi.
Tas ir kaitinoši un sāpīgi vienlaikus, jo šie cilvēki nesaprot manu izvēli. Ja pēc vienas sarunas liekas, ka viss beidzot ir skaidrs, nākamajā tas atkal sākas no jauna – “Gan jau tu tā arī neaiziesi mācīties. Pieteiksies otrs bērns, trešais, un tad jau arī būs par vēlu. Tā arī sēdēsi mājās un būsi mājsaimniece.”
Pirmkārt, ar bērniņa rašanos dzīve nebeidzas. Vienmēr var turpināt attīstīties, var studēt neklātienē, var pat ceļot un darboties kopā ar bērnu. Jā, viegli nav, līdz šim es arī neesmu īpaši kurp rāvusies, taču, ja vajadzētu, es to darītu. Turklāt savus hobijus un sevi pašu jau tagad attīstu ik dienas. Nu nesēžu es dīvānā ar čipsu paku rokās!
Otrkārt, gribu uzsvērt to, ka tikai tagad, kad esmu mamma, es pirmo reizi pa īstam daru to, ko vēlos. Nav skolas, kas nosaka uzdevumus, nav darba, kas paņemtu visu laiku. Man ir iespēja no rīta atvērt acis un uzdot sev šo brīnišķīgo jautājumu – ko es vēlos darīt? Es varu izvēlēties jebko! Ja ir brīvi līdzekļi un vieta ir bērnam draudzīga – uz priekšu! Es varu stundām ilgi staigāt laukā ar ratiņiem, baudīt klusumu un svaigu gaisu, kas agrāk patiešām bija ekstra. Es jūtos brīva!
Treškārt, jā - mājas darbiņi ir jāapdara, ēst ir jāgatavo un rūpēties par bērnu ne vienmēr ir viegli, bet tāpēc mani nevajag žēlot! Man patīk rosīties pa māju, patīk aprūpēt, gatavot un organizēt. Citi vienkārši nesaprot, kā var patikt šāda ikdiena. Nu nesapratīsiet! Būt par mājsaimnieci, ko daži “izmet” kā lamuvārdu, ir itin forši! Ir vairākas sabiedrībā zināmas sievietes, kuras ir izvēlējušās tieši šādu dzīvesveidu. Vai viņas tādēļ ir nožēlojamas? Nē! Tieši otrādi – viņas ir attīstījušas sevi, parādījušas, ko spēj vienkārša mājsaimniece.
Apstiprināšu, ka ir dienas, kad “uzkrīt” tāds smagums – manā dzīvē nekas nenotiek, krāsoties nav jēgas, drēbes pirkt arī nē… Bet kam gan neuznāk? Tās ir dažas stundas, kurās izraudos, atbrīvojoties no stresa, līdz saprotu, ka viss taču ir labi!
Mazliet atgriežoties pie iemesliem, kādēļ man gribējās rakstīt šo rakstu – sievietei nav obligāti jāstrādā algotā darbā! Mūsdienās, kad karjera ir ņēmusi virsroku pār visām citām jomām, daļai cilvēku ir grūti to pieņemt. Taču, ja sievietei blakus ir vīrietis, kurš spēj apgādāt ģimeni, viņa var būt…vienkārši sieviete. Nodarboties ar hobijiem, rūpēties par sevi un ģimeni, mācīties, komunicēt. Vienalga! Būt par pilna laika mammu reizēm nozīmē būt sev pašai!
Es vēl nezinu, ko savā dzīvē iesākšu. Varbūt atgriezīšos savā vecajā darbā un attīstīšu karjeru tur, varbūt uzsākšu studijas neklātienē, lai apgūtu profesiju, kuru vēlos iegūt. Bet varbūt es palikšu mājās, mācīšos jaunas receptes, uzsākšu aktīvi un intensīvi sportot, kā arī iestāšos foto kursos – lai pilnveidotu sevi un darītu to, ko vēlos.
Būt par māti nenozīmē šļūkāt pa māju caurās čībās, halātā un ar pannu rokās. Jā, ir arī tādas dienas, taču tādas mēdz gadīties visiem. Tieši mammas ir tie cilvēki, kuriem ir vislielākā motivācija dzīvot ar pilnu elpu.
Nevajag aizmirst, ka sievietes īstā sūtība ir audzināt bērnus un rūpēties par māju. Jā, feministes man nepiekritīs, bet gan jau būs arī tādas, kuras mani sapratīs.
Manuprāt, pildot mātes un sievas lomu, sieviete dara svētīgu darbu.
Un ar to ir vairāk kā pietiekami!
P. S. Foto ir no mana personiskā arhīva.
Pārlasīju Tavus ierakstus, kurus esmu palaidusi garām. Šis kaut kā īpaši "aizķēra". Pēdējā laikā daudz pārdomāju savu dzīvi no tieši šī aspekta - bērns - studijas - darbs. Rudenī atgriezos universitātē, lai pabeigtu studijas. Jā, arī es apzināti paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, lai dibinātu ģimeni, jo vienkārši bija TĀ sajūta, ka nekam citam tajā brīdī nav nozīmes. Un komentāri "taču pacieties, tik maz palicis" man nešķita tik būtiski, lai tos vispār ņemtu vērā. Tad nu tagad gaidu savu izlaidumu janvāra otrajā pusē.. Un zini ko? Patiesībā, nejūtos ne par kripatu laimīgāka vai ieguvusi lielāku skaidrību savā dzīvē. Manās domās arvien biežāk iezogās doma par otru bērniņu.. Diemžēl, mūsu ģimenē nav tik apskaužama finansiālā situācija kā Tavā, tādēļ strādāt vajadzētu arī man... Tad nu sēžu un domāju - ko lai dara? Atgriezties iepriekšējā darbā īsti nevēlos, esmu jau pabrīdinbājusi direktori, gribās darīt kaut ko savā jomā, bet meitu gribu laist dārziņā tikai no 3 gadiem.. Ajj, nu galva pilna pārdomu, atbildes nevienas 😀
Paldies par iedvesmojošo komentāru! 😀 Vēl viens pierādījums tam, ka mammas var! 😀
Nē, nē, paši tuvākie, protams, atbalsta un novērtē. 😀
Kurš tevi nenovērtē - vīrs? bērns? - tad tiešām ir problēma attiecībās. Bet citādi kuru pieaugušu cilvēku ar savu stingru pārliecību uztrauc, ko domā kāda tante?
Esmu 3 bērnu mamma un droši varu teikt,ka mājās sēdēšana dekrēta atvaļinājuma laikā ir vajadzīga gan māmiņai , pašai gan arī bebitim jau pirmkārt! Tas ir laiks,ko tiešām ir vērts izmantot sevis pilnveidošanai un attīstībai,jo strādājot darbā tas aizņem visu laiku un tad sapņi tā arī paliek tikai sapņi,taču esot mājās,to visu var īstenot,protams,ja ir kāda palidziga roka blakus,kam uzticēt bebuku.
Piemēram,pirmā dekrēta laikā es izgāju autokursus,2.dekrēta laikā uzsaku studijas un ieguvu bakalauru,tagad esmu 3.dekrēta un domāju,ko varētu vel paveikt,varbūt kaut ko sirdij tuvāku....
Tā kā,Ieva, nesatraucies,tie,kas tā runā....laikam pašiem dzīvē nav izdevusies!!!
Mātes var!!!!!
Tas nav gluži par šaubām, bet par to, cik nejauki tas liek justies ikdienā. Tāda nenovērtētības sajūta. 😉
Teikšu tā - ja sieviete ir par savu lēmumu pārliecināta par visiem 100%, tad nekāda apjautāšanās nesēs šaubu sēklu un neliks justies aizvainotai vai nenovērtētai, tad citu teksti neliks justies slikti.
Tieši tā - viss bērnu dēļ! Šovakar par šo tēmu runāju ar labāko draudzeni, arī viņai radi pārmet, ka atkal dara to pašu necilo darbu un dzīvē "neko nav sasniegusi", bet reāli viņai ir laimīga ģimene, burvīgs dēliņš, viņai ir darbs, kurš viņai pat patīk, lai arī cik necils. Bet tāpat - labāk ar radiem nemaz nerunā, negrib dzirdēt visu to penteri...
Tu ar nenem galva. Kops berni ir gimene, ta vienmer notiek revizija attiecibas, un tas pat ir labi sava zina.
Kaut ko lidzigu ari man ir nacies dzirdet, bet ne par studijam, bet par to, ka it ka sabojajot dzivi, nu tikai tagad bus vienas rupes un raizes. Ne, samelosos. Studiju laika, kad pieteicas pirmais berns, man apsveikuma vieta bija jautajums vai es neplanojot beigt, un ari tagad, kad studeju paraleli berniem, pec otra, kurs piedzima studiju vidu, es pec tam par sevi dziredju no tuviem cilvekiwm, ka esmu pametusi skolu un visadas citadas nepatikamas un pasizdomatas baumas, jo zemteksta jau tie berni tiek uztverti ka trauceklis un dzives bojataji. Es ap sevi sadu cilveku loku neturu, un man ir stipri vieglak dzivot, jo nevaru es but nejutiga un nelaist to visu caur sevi.
Berni vispar ir loti pozitivs virzitajs uz prieksu. Tiesi vinu del es esmu tas, kas esmu, daru to, ko daru. Vinu del ir verts censties utt.
Es tevi ļoti labi saprotu, man arī ļoti viegli ķeras citu komentāri klāt... Jāatgādina sev, ka nav nozīmes ko sveši par tevi padomās un arī labu gribošajos tuviniekos, nevienmēr jāieklausās.
Bet nu man līdzīgas pārdomas bijušas, gluži vai šķiek, ka mums cilvēkiem ir tieksme uz galējībām. Ja kādreiz nosodīja sievietes, kas gribēja strādāt un negribēja dzīvoties pa māju ar bērniem, tad tagad tieši otrādi, ka patīk un gribas... Uzskatu, kamēr visi ģimenē apmierināti, viss taču labi. Ja gribas pa māju un var to atļauties, kāpēc ne? Vai ja mājās mammai grūti nosēdēt, lai iet un dara. Katrai no mums ir savas siprās un vājās puses. Un arī mīlestību izrādam citādi. Laikam jau mūsos ir tāda nedrošības sajūta, ka par visu varu vēlamies pārliecināt citus domāt tieši tāpat kā mēs.. Pieņemsim to, ka esam dažādi un, lai cik ļoti mums arī negribētos, nav tādas vienas receptes laimīgai dzīvei. Diemžēl garantiju mums neviens nedod.. Un kas vienam der, otram ne.
Paldies tev par brīnišķīgo komentāru! 😀
Tieši tā - cilvēki ir tik dažādi! Man gribētos, kaut citi vairāk pacenstos to saprast.
Reāli ir tā, ka tie "tu tāpat neko nesasniegsi" mēdz nereāli ietekmēt un radīt tādu nomācošu attieksmi. Un tagad, kamēr esmu BKA, vēlētos dzirdēt uzmundrinošus un pozitīvus komentārus, nevis - vai, kā tev visa dzīve beigusies... Varbūt apjautājieties par to, cik ļoti es izbaudu savu BKA, nevis par to, "vai tik ilgi pēc vidusskolas beigšanas es būšu atmetusi visus savus plānus".
Kaut es iemācītos visu laist gar ausīm. 😃
Nevajag galīgi ņemt citu komentārus pie sirds, lai jau domā, ko grib un to vajag arī paust ar savu attieksmi pretī. Gan jau ar laiku atradīsi sev sirdij tīkamu nodarbošanos, esmu daudz dzirdējusi, ka ir sievietes, kuras tikai pēc bērna saprot ko tā īsti grib un nav teikts, ka Tavai bijušais draudzenei pabeidzot studijas beigās būs viss forši, iespējams vēlāk lielāku karjeru izveidosi pati.
Un kur vēl teikts, ka ar bērnu nevar veidot karjeru. Mana bijusī klasesbiedrene ar kuru mācījāmies vienā augstskolā palika stāvoklī kādā otrā kursā - jāsaka, ka tas bija viņu apzināts lēmums, un mācības viņai bija pilna laika klātienē. Meitene pabeidza studijas ar visiem pilnīgi laikā un ļoti labi, un pēc tam sāka strādāt - veidoja karjeru ar bērnu. Ja blakus ir vīrs, tad nebūt tas nav neiespējami. Tagad jau viņiem ir pievienojies otrs mazulis - nekas nav neiespējami.
Tomēr ir jāsaprot, ka visi cilvēki nav vienādi, es pati esmu no tiem, kam izglītību iegūt ir svarīgi bijis, darbs arī, bet tā ir manas pašas izvēle un nesūdzos, tāpat arī nezubāžos ar to citiem virsū, kā katrs grib tā, lai dara. Tagad arī mācos maģistrantūra un no viena vecāka gada gājuma cilvēka gan dabūju dzirdēt "Vai tad mācīties nav par vēlu" - tad arī dabūja no manis dzirdēt, kā par vēlu?! Noteikti, ka ir vēl kāds, kas noteikti domā, ka labāk man būtu bijis sēdēt ar bērnu mājās tikai šo laiku, ja jau reiz tik ļoti vēlējāmies, bet nu vienīgais cilvēks, kura domas man rūp par šo visu ir mans vīrs, ja viņš mani atbalsta, tad pārējo domas mani pilnīgi neinteresē un to varu arī pateikt skaļi citiem.
Zinu arī meiteni, kurai izglītība pat vidējā nav, strādāja veikalā pirms tam, ir divi bērni, strādāt vairs negrib pēc BKA, vīrs itkā var apgādāt, bet visu laiku čīkst, ka nevar atļauties to un šito, zobārsts dārgs, rēķini lieli vīrs itkā pelna, bet negrib sponsorēt sievu, bet arī atrgriezties darbā viņa vairs negrib, tā teikt būt labāk par mājsaimnieci, tad gan man gribas teikt pretī, ko čīksti, bet sāc kaut ko darīt, ja visu laiku ir tā čīkstēšana, ka visiem citiem viss ir labāk, tad tikai pats esi pie tā vainīgs.
Novēlu Tev būt pārliecinātai par savu lēmumu ne tikai apdomājot pie sevis šo situāciju, bet arī paud citiem to, lai zin, nav, ko citiem bāzt savu degunu citu dzīvē, lai dzīvo paši savu dzīvi!
Savā būtībā es esmu tāds cilvēks, kuram viss stipri ķeras klāt, jā. 😀 Šeit vairāk vēlējos uzsvērt to, ka katram pašam ir jāizdara šī izvēle, un, lai kāda tā arī būtu, tā nav slikta. 😀
Arī par to, ka vēl šaubos par saviem nākotnes plāniem, tev ir taisnība. 😀 Zinu tikai to, ka esmu apmierināta ar savu šī brīža stāvokli, bet turpmāko jau rādīs nākotne. 😀 Galvenais, lai neviens nebaksta, īpaši tad, ja izvēlēšos tādu ceļu, ko citi uzskatīs par sliktāku. 😀
Ir tādi brīži, kad iespaidojos no citu teiktā, sāku domāt, ka varbūt viņiem ir taisnība. Un tad paiet laiks, līdz atkal sadzirdu sevi un savu atbildi uz jautājumu - bet kā tu pati jūties komfortabli? 😀 Cilvēki mēdz "saskalot" galvu, līdz pati apjūku savās domās un lēmumos.
Paldies par komentāru! 😀
Viss jau ir atkarīgs no katra cilvēka paša. Izklausās, ka Tev tomēr ir iekšējās šaubas, varbūt tāpēc arī apkārtējo komentāri ķeras pie sirds. Es personīgi negribētu visu laiku būt tikai mājsaimniece un mamma, lai gan man patīk pavadīt laiku kopā ar bērnu. Bet man nepatīk būt atkarīgai no citiem un tā kā mans darbs nav fizisks, bet ar galvu jāstrādā, tad man gribas strādāt. bet lai Tev viss izdodas! Ir gana daudz piemēru, ka ar gribasspēku var paveikt ļoti daudz!