Kādēļ izvēlamies būt atklātas, pieejamas un aktīvas sociālajos tīklos?

Pirms dažām dienām Latvijā atpazīstamas māmiņas un blogeres Lauras Grēviņas Instagram profilā izlasīju viņas pārdomas par aktīvu dzīvi sociālajos tīklos. Viņas ierakstu komentēju, palasīju citu sieviešu pārdomas, un sapratu, ka man par to ļoti gribas parunāt plašāk.

Ir tādi cilvēki, kuri aprobežojas ar rakstiņu lasīšanu brīvajos brīžos, dažkārt tos komentējot vai atturoties pavisam. Ir cilvēki, kuri kļūst par “sūkļiem”, katru brīvu brītiņu pavadot interneta dzīlēs, lai izzinātu arvien vairāk jauna. Taču šie cilvēki saglabā imunitāti, neveido saikni ar citiem, tā teikt – nevienam neko nav parādā.

Un tad ir tādi cilvēki, kā es, Māmiņu kluba blogeres, Instagram mammas - daļa vēl nav kļuvušas tik atpazīstamas, lai tiktu sponsorētas vai atzītas, taču jau ir paspējušas “nomedīt” sev nedaudzus uzticīgus lasītājus un izveidot ērtu vietiņu internetā. Bet daļa izveido aizraujošu blogu, ko lasa puse Latvijas un Instagram kontu, kuram ir 12 tūkstoši(!!!) sekotāju.

Lai arī cik atšķirīgas mēs būtu, mūs visas vieno kas kopīgs – dzīve internetā. Burtiski. Tur dzīvo gan mūsu vārdi, gan fotoattēli, gan arī kļūdas, kuras atpakaļ vairs nepaņemt. Ko mēs upurējam? Kādēļ mēs to darām?

“Kādēļ, kādēļ?...”, tik bieži uzdodu sev šo jautājumu, kad prātā virmo nākamā bloga temats, Instagram konts sauc pēc pašceptas kūkas attēla un vingrojumu video, taču vienīgais, ko gribas, ir ielīst vannā un … nekustēties. To pašu sev prasu arī reizēs, kad meitiņas miega laikā nedodos pie mīļotā vīrieša, bet tā vietā bildēju attēlus jaunam rakstam. Kādēļ esmu gatava mierīgu ēst gatavošanu iemainīt pret rakstīšanu? Kādēļ pastaigu svaigā gaisā aizstāju ar mirgojošu ekrānu? Galu galā, kādēļ iepludinu internetā visas šīs fotogrāfijas, kādēļ pie sava vārda piekabinu tik daudz informācijas?

Ļoti bieži domāju – viss, man pietiek! Neviens man par to nemaksā, slavena neesmu, arī nekāda līguma man nav. Prātoju, cik daudz brīva laika iegūtu, ja rakstīšanas un bildēšanas vietā darītu ko citu.

Bet es nedaru ko citu. Es turpinu lielu daļu brīvā laiku veltīt dzīvei internetā.

Un atkal – kāpēc?

1. Vēlme aizbēgt no rutīnas. Domāju, ja man nebūtu socializācijas internetā, es ieslīgtu rutīnā, kur redzētu tikai pašus tuvākos cilvēkus, darītu tos pašus obligātos darbus un atpūstos nedarot neko – sēžot dīvānā pie televizora. Turklāt internets kļūst par pasauli, uz kuru aizbēgt, lai mazu brītiņu noslēptos no realitātes, kura mēdz būt mazāk aizraujoša par dzīvi otrpus ekrānam.

2. Pamatīga deva motivācijas. Visbiežāk es saņemos kaut ko izdarīt, jo zinu – vēlāk varēšu atrādīt to citiem. Bieži sēžu, vēroju savu Instagram kontu un prātoju:” Prasās bildīte ar kādu pašdarinātu rokdarbu. Bet varbūt labāk izcept mazas kūciņas?”. Zinu, ka tas ir nedaudz muļķīgi, bet – katram sava motivācija! Galvenais, ka tā darbojas, un viss paveiktais vēlāk sniedz īstu gandarījumu.

3. Iespēja “uzspodrināt” savu dzīvi. Ar to es nedomāju melošanu. Nereti liekas, ka mums klājas sliktāk kā citiem, taču mirkļos, kad kārtējo reizi internetā publicē smaidīgu bildi ar ziediem, pārņem sajūta – nē, man tomēr viss ir lieliski! Citreiz vajag vien pāris labu bilžu, lai neizdevies pasākums šķistu grandiozs.

4. Alkas pēc slavas. Vēl viens jauns sekotājs, vēl viens… Gribās viņus grābt saujām, gribās, lai tiešām ir cilvēki, kuriem tu liecies aizraujošs, iedvesmojošs un interesants. Gribās dzirdēt labus vārdus un atzinību. Pēc tās tiecas daudzi.

5. Bailes no vientulības. Nav ar ko parunāt? Paņem telefonu, ieceļo sociālajos tīklos un diskutē ar domubiedriem uz nebēdu!

6. Vēlme kādu iedvesmot. Apziņa, ka ar savu bildi esi pamudinājis kaut vienu cilvēku uz kādu labu darbu, ir galvu reibinoša. Tā ir brīnišķīga iespēja – darīt labas un lielas lietas, dalīties ar tām un vērot, ka arī citi “pavelkas” līdzi. Pēc katras reizes, kad saņemu vēstulīti ar vārdiem:” Tu mani iedvesmoji”, es sev saku – neapstājies!

7. Iespēja ne tikai dot, bet arī saņemt. Izveidojot savu paziņu loku internetā, tu vari ne vien dalīties ar saviem atklājumiem, bet uzzināt par gardākajām receptēm, labākajām atlaidēm un foršākajām iespējām.

8. Vieta, kur izteikties un tikt sadzirdētam. Citreiz gribās parunāt ar cilvēkiem, kuri tevi sapratīs vislabāk – tādiem, kuri piedzīvo tieši to pašu. Tāpēc daudzas mammas savus profilus veido saistošus citām mammām, iesaistās dažādos forumos.

9. Vajadzība visu “izrakstīt” sevis. Citi, tajā skaitā es, vienkārši nevar nerakstīt. Tas ir dzīvesstils, talants, dziņa – sauciet to kā gribat. Bet tas ir jālaiž brīvībā un jāizmanto. Kādēļ gan to nedarīt šādi?

10. Vieta, kur “izlādēties”. Esmu ievērojusi, ka daudziem internets ir kļuvis par vietu, kur izgāzt žulti. Atklāti sakot, arī es esmu publicējusi dažus rakstus un komentārus, esot svaigu emociju varā, nepadomājot par uzrakstītā jēgu un sekām. Nu savus rakstus publicēju tikai otrajā dienā pēc uzrakstīšanas, kad visu redzu ar “svaigu” galvu un bez liekām emocijām.

Kā tas viss skan kopumā? Mēs, sociāli aktīvās sievietes, vienkārši tādas esam. Mēs esam atvērtas un aizrautīgas. Mums vienmēr ir ko teikt, ir ko dot un ar ko dalīties. Mēs esam gatavas nebaidīties mēģināt un darīt. Un pagarināt diennakti vēl par divām stundām. Mēs mīlam cilvēkus, mīlam dot un iedvesmot. Un mīlam sevi – alkstam kādu drusciņu atzinības, kādu nieciņu atpazīstamības un kādu mirklīti, kad sajusties patiešām vērtīgai. Mēs cenšamies internetā sevi un savu dzīvi izveidot tādu, kādu vēlamies to redzēt. Un tad cenšamies dzīvot tā, lai tā tāda arī būtu.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka dienas laikā mana telefona skaņa ir izslēgta. Un laikā, kad Ieviņa ir nomodā, un viņu nepieskata kāds cits, telefons atrodas uz skapja, no kurienes to noceļu ik pēc dažām stundām, lai pārbaudītu, vai nav pienākusi kāda ziņa. Pirmajā pusgadā, kad centos aprast ar mammas lomu un blogošanu, mēdzu šad un tad nočiept laiku meitiņai, lai pabeigtu iesākto. Bet ātri vien sapratu, ka manas prioritātes ir jāliek pirmajā vietā, visu pārējo tām pakārtojot.

Arī meitas bildēšanu un filmēšanu ierobežoju – sapratu, ka nevēlos vērot viņu izaugam caur kameras objektīvu. Gribu to redzēt pati savām acīm.

Un tos pašus, pašus labākos brītiņus es nedalu ne ar vienu citu! Es neķeru kameru tajos brīžos, kas aizkustina līdz sirds dziļumiem. Reiz kāds priesteris svētceļojuma laikā teica:” Pašus labākos brīžus nedaliet ne ar vienu citu. Tie jūsos dzīvos kā pērles, liekot jums mirdzēt no iekšpuses un justies bagātiem.”

To tad arī vēlos novēlēt visām mammām, kuras ikdienā aktīvi publicējas internetā – neatdodiet visu labāko pasaulei, neizdedziet! Glabājat sevī pērles, un mirdziet par godu visiem, kas jums apkārt!