Kādēļ ir grūti runāt par nepatīkamo?

Situācijas ir dažādas, tomēr lielākoties par nepatīkamiem tematiem un problēmām ar otru cilvēku runāt atklāti ir grūti. Kādēļ tā ir? To portālam www.sieviesuklubs.lv skaidro psiholoģe Diāna Zande. 

1.iemesls: tas ir ieaudzināts

Psiholoģe pieļauj - visticamāk tas, ka nelabprāt runājam par nepatīkamo, ir ieaudzināts.

Ir ģimenes, kurās tiek pārspriesti gan priecīgi, gan nepatīkami notikumi, tiek runāts par darbībām un par jūtām. Tajā pat laikā ir arī tādas ģimenes, kurās tikpat kā nesarunājas - kurās komunikācija ir minimāla, un tās locekļi apspriež pārsvarā plānotās un veiktās darbības - kur biji, ko darīji, ko redzēju, ko nopirki, nelietojot jūtu vārdus – es jūtos vīlies, esmu noskumis vai jūtos saniknots.

Tomēr runājot par nepatīkamām lietām, tās skar tieši mūsu jūtas!

Tad, ja noticis kas nepatīkams, tas mūsos rada dusmas, nepatiku vai kādu citu diskomfortablu sajūtu. Ja mūsu bērnībā vecāki nekad par jūtām nav runājuši, arī kā pieauguši cilvēki mēs to neprotam!

Turpretī, ja vecāki agrāk par to ir runājuši, turklāt – korekti, sakot: „Man nepatīk šī, tava rīcība, man ir svarīgi, lai tu darītu citādāk”, bet otrs atbild: „Bet es tiešām nevaru rīkoties citādāk, kā mēs varētu vienoties”, mums ir šāda pieredze, un arī kā pieauguši cilvēki protam runāt par nepatīkamo.  

Turklāt, ja mūsu vecāki savā starpā ir izturējušies pieklājīgi pat apspriežot kaut ko ne visai tīkamu, mēs kā bērni esam iemācījušies to, ka arī nepatīkamas lietas var apspriest pieklājīgi - bez rupjiem vārdiem, sitieniem un citiem pazemojumiem.

Ja vecāki mums mazotnē ir stāstījuši, ka tad, ja kaut kas neizdodas, par to ir jārunā, ir jālūdz palīdzība, un vajadzības gadījumā to ir darījuši arī paši, kā bērni to esam apguvuši, un pieaugušā vecumā mums tas jau šķiet dabiski.

Turpretī, ja vecāki to nav darījuši, tad vai nu pieaugušā vecumā esam klusi un nespējam par sevi pastāvēt, vai arī paši mācāmies rīkoties citādāk – atšķirīgi nekā to darījuši vecāki!

Trenēšanās rīkoties citādāk ,savukārt, ir personības izaugsme, un tā saistās arī ar uzdrīkstēšanos un drosmi riskēt!

„Es pamēģināšu runāt par algas pielikumu” vai arī : „es pamēģināšu runāt par to, ka man nepatīk strādāt virsstundas!” „Varbūt man neizdosies, un, iespējams, es sākumā visu sakāmo pierakstīšu uz papīra un varbūt pat sagatavoto runu patrenēšos izrunāt pie spoguļa, bet es mācīšos teikt: „Nē, es šovakar nevaru palikt darbā pēc sava darbalaika beigām, jo man ir ieplānota teātra izrāde!”” Un pats svarīgākais, to pateikt mierīgi.

2.iemesls: kultūra

Vēl grūtības runāt par nepatīkamo veicina kultūra. Latviešu kultūrā vispār ir pieņemts neizteikties – neej, nesaki, nelien, un tas droši vien saistās ar mūsu tautas izdzīvošanas pieredzi – tātad, lai izdzīvotu, ir jābūt pēc iespējas nemanāmākiem, jo tie, kuri par sevi nedaudz prata pastāvēt, uzreiz tika pamanīti.

3.iemesls: temperaments

Tāpat grūtības runāt par ne tik patīkamām situācijām un apspriest problēmas ietekmē arī mūsu temperaments, lai gan ne vienmēr!

Arī kautrīgi cilvēki dažkārt saņemas un pasaka, ko domā, kamēr ļoti drosmīgie nereti tādi mēdzi būt tikai aprunājot aiz stūra.  

Ja padomājam, „aiz stūra runāšana” Latvijā ir ļoti populāra! Piemēram, liela daļa tautas aprunā, cik slikta ir valdība, cik viss ir šausmīgi, bet paši nemaksā nodokļus. Tā arī ir plātīšanās aiz stūra un nepaskatīšanās pašiem uz sevi!  

4.iemesls: bailes

Arī bailes ir viens no biežiem iemesliem, kādēļ mēs nelabprāt runājam par nepatīkamo! Turklāt ne tikai domājot par bailēm šādus tematus apspriest ar priekšnieku darbā, bet arī bailes runāt par netīkamo ar mīļoto cilvēku, draudzeni, mammu un citiem līdzcilvēkiem.

Turklāt bailes mūs nereti kavē ne tikai runāt, bet arī darīt, censties, tiekties, pieņemt izaicinājumus un teikt - nē!

Piemēram, ja baidāmies pateikt, ka mūs neapmierina draudzenes rīcība, jo baidāmies, kā jutīsimies pašas, un kā jutīsies viņa, un kas notiks ar mūsu draudzību, faktiski iznāk, ka dzīvojam bailēs, tā vietā, lai dzīvotu reālo dzīvi!

Protams, bailes no tā, kas varētu notikt pēc sarunas par nepatīkamo, ja ar sarunas partneri ir nevienlīdzīgas varas pozīcijas (piemēram, priekšnieks – padotais), var būt lielākas, bet arī tad var riskēt un mēģināt!

Visticamāk, ka students savam pasniedzējam nesāks aizrādīt par to, ka viņš regulāri nokavē lekcijas sākumu, lai gan kādā brīdī viņš to arī varētu pateikt: „Kā būtu, pasniedzēj, ja arī jūs nāktu laikā?” Arī tā var būt.

Arī runājot par darba vietām, kurās starp cilvēkiem pastāv nevienlīdzīgas varas attiecības, var būt dažādi.

Ir kolektīvi, kuros darba devēji pat ļoti labprāt gribētu uzzināt, kā viņu padotie jūtās, ko viņi domā un kādas ir viņu vēlmes, bet padotie aiz bailēm neko nesaka. Tāpat, protams, ir arī kolektīvi, kuros padoto iniciatīva nepavisam netiek gaidīta. Un tad ir jautājums - varbūt to tomēr trenēt, jo tas ir pašcieņas jautājums - pateikt: „Nē, man mājās ir bērns, ilgāk es nestrādāšu, turklāt mans darba laiks beidzas piecos”...

Lūk, kādi ir biežākie iemesli, kādēļ nelabprāt runājam par nepatīkamo! 

Māminu Klubs

Kādas ir Tavas pārdomas – vai Tu esi iemācījusies runāt arī par nepatīkamām lietām? Cik viegli vai grūti tas nākas?