Kāda dīvaina diena

Ir februāra vidus. Aiz loga drūms un pelēks, koki kaili un pelēki, baltā sniega sega izčab nebūtībā. Šajās pelēkajās dienā minūtes velkas tik lēni, darbs tiek darīts automātiski, neko negribas. Bet tad iedomājos kā gribētos kaut kur aizbraukt prom un uz mirkli aizmirsties - nedomāt par ikdienas lietām. Gribās būt vasarā, kad ārā ir silti, spoži spīd saulīte, kad daba zied un smaržo. Ļauties sapņiem par atvaļinājuma laiku, kā gribētos beidzot izgulēties - par ko varu, tiešām, tikai sapņot, jo kamēr ir bērns par izgulēšanos nevar būt ne runas. Kā gribētos, laiku tikai sev - gulēt saulītē un neko nedarīt. Gribētos atpūsties no visa, pat no bērna un vīra. Es ļoti mīlu savu vīru un dēliņu. Nezinu vai drīkst tā teikt, bet man visa ir par daudz, par daudz bērna, par daudz vīra. Dēliņš mūžīgi slimo un ir vairāk mājās, kā bērnudārzā un par cik mazais bieži slimo, tad vīrs ir kļuvis par dēliņa aprūpētāju, kamēr esmu darbā.

Es nekādā ziņā nenožēloju savu dzīvi, es esmu laimīga. Tikai gribās vismaz vienu dienu miera, kārtīga miega un dienu tikai sev - nekā nedarīšanai.

Vai es esmu slikta mamma un sieva?