Kad uznāk lielā rīšanas kāre

Pēdējā laikā mani ir piemeklējusi rīšanas mānija. Praktiski apsēdusi.

Es dzīvoju un domāju tikai par ēdienu. Dažbrīd pat paliek neērti, kad apkārtējie runā par diētām, veselīgu uzturu. Labi, neēdu es katru dienu pa Cielaviņai, taču, ja tāda būtu ledusskapī, tad kādu gabaliņu katru dienu noskrubinātu gan.

Un vakari vispār ir elles mokas. Kad ģimene jau devusies gulēt, es spēju sapņot tikai par taciņu līdz ledusskapim. Patlaban gan tajā atrodas tikai zaļumi vien, taču ja būtu kāds Kārums sieriņš, vai arī skapī aizķērusies kāda cepumu paciņa... Ui, tad tās noteikti drīz vien nebūtu.

Uz veikalu parasti es cenšos iet ar vēsu prātu, neko lieku nepirkt, taču pirmdien gan norāvos no ķēdes. Veikalā nopirku kondensētā piena paku (nu, nākotnei, nebaltai dienai, tā teikt) un vēl vīģu iepakojumu. Ar domu, lai jau stāv mājās. Kā jūs domājat, vai līdz vakaram no šiem abiem produktiem kaut kas bija atlicis? Loģiski, tikai tukšs iepakojums!

Tajos brīžos es sajūtos pavisam, pavisam slikti. Mierinu sevi ar domu, ka es taču katru dienu dodos vismaz 10km garās pastaigās un enerģija man ir nepieciešama. Vēl jo vairāk tagad, kad mazā Fejiņa zobu nākšanas dēļ ir pārvērtusies par īstu nelabo. Mierinu, mierinu sevi, bet labāk nepaliek.

Diētas nav man. Tas gan. Tāpēc es atkal no jauna apsolos, ka ēdīšu pareizi un saldumu plauktiem iešu garām ar lielu līkumu.

Zinu, ka pēc bērna piedzimšanas mēdz būt tā, ka gribās vairāk ēst. Taču meitai ir jau 8 mēneši, tāpēc mana rīšanas kāre noteikti nav norakstāma uz dzemdību rēķina.

Centīšos saņemt sevi rokās.