Kad spēki ir izsīkuši

Rakstu, jo gribās kādam izkratīt sirsniņu, bet nevienam nevēlos uzplīties ar savām problēmām un Jūs mīļās lasītājas varat izvēlēties lasīt vai nē!

Aptuveni pirms diviem gadiem notika ilgi gaidītais brīnums - pieteicās mazulis. Mēs viņu ļoti gaidījām, jo ''tālajā'' 2011. gadā man bija spontānais aborts. Gandrīz katru mīļu dienu lūdzu Dieviņu, par to, lai mazulis vēderā justos labi un lai būtu vesels. Grūtniecības laikā dzēru ārstu ieteiktos vitamīnus, klausījos relaksējošo mūziku, izpētīju savu iekšējo būtību-pasauli. Grūtniecība noritēja fantastiski - nebija nedz rīta nelabumu vai nepatikas pret kādu konkrētu smaržu vai ēdienu. Mazais piedzima ārsta noteiktajā dienā. Viss bija fantastiski...līdz brīdim.

Dzemdību procesā radās sarežģījumi, mazais gandrīz piecas minūtes neelpoja, ārsti cīnījās kā spēja. Līdz tomēr mazais izķepurojās. Nu likās viss būs kārtībā. Mazais ir piedzimis un tagad tik sāksies skaistā ģimenes dzīve. Bet še tev - izrakstīšanās dienā pārbaudīja mazo no matu galiņiem līdz papēžiem un konstatēja ka mazais ķipars mūs nemaz nedzird. Man iestājās nenormālā panika, sāku vainot pie tā visu pasauli un Dievu, jo neuzklausīja manas lūgšanas. Mana pasaule apstājās, jo nespēju iedomāties nedz savu, nedz bērna dzīvi tādā mērogā. Kā būs tālāk, kā mazais varēs pilnvertīgi dzīvot, attīstīties? Man sāpēja, jo domāju ka mans eņģelītis nekad nedzirdēs manu un tēta balstiņu. Pēc divām nedēļām bija jādodas uz atkārtotu dzirdes pārbaudi un paldies Dievam viņš tomēr mūs dzird.

Visa attīstība noritēja veiksmīgi, mazais jutās fantastiski un auga griezdamies. Mēs bijām laimīgi! Bet kārtējā vizītē, triju mēnešu vecumā, ģimenes ārsts ieteica mazo aizvest uz masāžu kursu, jo esot paaugstināts tonuss. Tas esot visiem bērniņiem un pilnīgi normāli, tāpēc par to nesatraucāmies un gaidījām valsts rindu. Izgājām masāžas un teica ka nu tagad mazajam pēc kāda laika jāsāk velties, tad jau bija pieci mēneši. Nu ko gaidam. Gaidam nēnesi, divus - nekas nemainās. Aizgājām pie neirologa, tas saka ka viss kārtībā, bet profilakses pēc mazo nosūtīja uz neirosonogrāfiju un te nu sākās ciemošanās pie ārstiem - no viena kabineta līdz otram.

Neirosonogrāfijā teica, ka ar galviņu viss OK, bet esot problēmas ar gūžām, nosūtīja uz gūžu USG, tur saka - vecāki - kur bijāt ātrāk. Es uz pakaļas - pirmo reizi man ir bērniņš - kā es varu zināt kad un pie kādiem ;arstiem man j;aved mazulis, ja ģimenes ārsts man neko nesaka un es to nevaru izzīlēt kafijas biezumos. Bet nu paldies Dievam viss kārtībā. Tad nu atkal gaidam. Ģimenes ārsts neklapē ar ausi  - saka ka katrs bērns attīstās pēc sava tempa. Bet cik ilgi, tad gaidīt? Visi bērni desmit mēnešos jau staigā - bet manējais vēl neveļās. Nolēmām nomainīt ģimenes ārstu. Un tas uzreiz mūs nosūtīja uz rehabilitāciju.

Nu tā mēs jau divus gadus ik pēc četriem mēnešiem dzīvojamies pa Gaiļezera 14. nodaļu. Rezultāti ir, bet process notiek ļoti lēni. Septembrī mzajam ķiparam paliek divi gadi un vēljoprojām nestaigā.

Mani spēki ir izsīkuši, man ir emocionāli un fiziski smagi izturēt to, ka mans bēns vēl nestaigā. Apkārt kaimiņos ir bērni, viens jau astoņos mēnešos sāka staigāt, otrs deviņos un visi kā viens - vai vēl nestaigā? Kolēģi, kaimiņi, omītes un opīši - visi kā viens  - nu kad tad staigās? Man ir apnicis visiem stāstīt ko daram un ko esam darījuši lietas labā. Mūsu ikdiena ir pārpildīta ar dažnedažādām procedūrām - vingrošanas, pērļu vannas, masāžas un izjādes.

Vien atliek katru dienu mosties ar cerību ka tūlīt mans ķipars sāks staigāt, ka drīz paliks vieglāk.

P.S. Piedodies ka sanāca tik gari, emocijas bija sakrājušās ne pa jokam.