Kad pienācis laiks parūpēties par sevi!

Esmu pēc būtības aktīva un slimošana man parasti nav prātā. Bet jau vairākus gadus pēc kārtas likstas notiek tieši vasarā. Laikam jau tas tāpēc,ka ikdienas skrējienā organisms ir uzprogrammēts,lai ietu, strādātu,rūpētos par visiem ,bet kad pienāk atvaļinājums, viss atslābst un pasara STOP!

Arī šogad notika līdzīgi! Tikai jau nopieti!.

Atpūta pie mammas kopā ar bērniem beidzās ar nokļūšanu slimnīcā. Slimnīcas izrakstā- Erozīvs bulbīts un gastropātija.Vienkāršā valodā runājot- pamatīgs iekaisums divpadsmitpirkstu zarnā un kuņģī. Viens solis līdz asiņojošai čūlai(tā paskaidroja daktere).

Sākumā šķita,ka nav jau nekas traks. Zāles iedzeršu,un ikdiena turpinās. Tomēr tiekot pie savas ģimenes ārstes ,izrunājot visu sapratu,lai gan pareizāk sakot ,viņa mani pamatīgi (kā ar bomi pa pieri) noaudzināja!

Ja nemainīsi savu dzīvi, režīmu, beidzot nesāksi domāt par sevi, regulāri nepaēdīsi, nekas nemainīsies un kļūs tikai sliktāk!

Vai tas ir tas ,ko es gribu?! Laikam jau nē. Jo bērniem nav vajadzīga mamma,kura guļ gultā ,pārtiek no zālēm un visu laiku ir pilnībā izsīkusi un nevarīga. Arī pati es sev tāda neesmu vajadzīga.

No kā tad man varēja kas tāds piemesties? Nenormāli liels ikdienas stress un neregulāra ēšana. Jo darbā paēst vairāk kā vienu reizi laikā no 8:00- 16:00 bija prakstiski neiespējami.Ikdienas skriešanā ar bērniem arī šķita,ka nav laika apsēsties un normāli papusdienot. Un protams lielie pārdzīvojumi ,jo šis gads bijis ļoti smags emocionāli.

Tad nu man jaunais gads sākas vasarā. Gribu apņemties rūpēties par sevi. Uzlikt arī pienākumus citiem(lai arī iepriekš šķita,ka es jau to daru). Necensties vienmēr visu izdarīt pašai. Un galvenais pateikt arī kādreiz darbā NĒ, bērniem NĒ, un SEV JĀ!

Kāpēc man to gribējās uzrakstīt? Jo laikam jau citādi es to pēc pāris mēnešiem aizmirstu! Bet skaļi pasakot ,šķiet ,ka jāturas pie dotā solījuma. Vai man izdosies?! Es mēģināšu rakstītpar to,ko tad es daru,lai iepriecinātu arī sevi, veltītu laiku sev .

Kur likšu trīs bērnus?! Jā ,tas ir liels jautājums,jo mums 200km rādiusā nav omes ,kas var pieskatīt,jo strādā pašas. Bet man ir labi draugi un superīgi kaimiņi, ar kuriem es reiz pa reizei varu sarunāt uz stundiņu vai divām atstāt mazos rezgaļus un pati doties kādās darīšanās vai pie ārsta. Un protams man  ir vīrs,kurš šobrīd arī beidzot ir sapratis,ka veselība ir nopietni iedragāta un ir jāpalīdz man atkopties! Jo līdz šim jau šķita,ka slims ir tad ,ja nevar piecelties no gultas, pretējā gadījumā,tak viss ir kārtībā! Bet kā izrādās, ne vienmēr vajag palikt uz gultas ,lai būtu slims.

Visām meitenēm novēlu neaizmirst par sevi, neiedzīvoties slimībās tikai tāpēc,ka bērni, vīrs,māja.....jums šķiet svarīgāki par sevi, par veselību.

Manējie rezgaļi visi palika šo nedēļu pie manas mammas,jo citu iespēju nebija. Lai arī man bija lieli pārdzīvojumi,kā mans mazais divgadnieks iztiks bez mammas, kā ome ar visu tiks galā????Hārdijs ir pirmais ,kurš no visiem tik mazā vecumā paliek ilgāk par 12h bez manis. Lielie bērni tikai 5 gados pirmo reiz palika uz pāris naktīm pie omes bez manis.

Bet viņiem iet laabi, lai arī ir puņķi,asaras, nesaprašanās....Es zinu,ka pēc nedēļas es būšu daudz stiprāka un enerģijas pilnāka,lai atkal rūpētos par viņiem.