№48 Zanda: Kad mīlestība smaržot sāk...

Labdien! Mani sauc Zanda, un pagaidām man vēl ir 28 gadi, lai arī sirdī esmu apstājusies pie kādiem 25 :) 

Laikam tomēr sākšu ar aptaujas pēdējo jautājumu, un teikšu, ka šis skaistais konkurss nāca tieši laikā. Brīdī, kad esmu pārāk ieslīgusi tikai rūpēs par mazo dēliņu un varbūt ļāvusi attiecībām ar vīru ieslīgt tādā kā pašplūsmā. Tāpēc, paldies, par šo iespēju tomēr piespiest sevi apstāties un noķert mīlestību aiz astes un atvilkt atpakaļ! Te pat jau vien viņa ir, paslēpusies aiz pamperu pakām, grabuļiem un knupīšiem. Jā, es piedalos šajā konkursā, lai ļautu mīlestībai kā tādai mani no jauna pamodināt. Gan lasot citu stāstus, gan ieviešot pavasara tīrīšanu pati savos mīlestības skapīšos!

Savu mīļoto vīrieti es iesāku mīlēt jau sen. Vēl tad, kad viņu nepazinu. Droši vien izklausās absurdi!! Bet tad, kad mēs pirms trim gadiem satikāmies, tā nebija jauna iepazīšanās. Šķita, ka mūsu sirdis un dvēseles ir viena otru pazinušas jau sen. Tas ir kā tajā klišejiskajā piemērā par puzles gabaliņiem – mēs vienkārši skaisti „salikāmies” kopā un pēkšņi bilde bija skaidra! Ak, tad tāda ir tā mīlestība! Desmit mēnešus pēc pirmās vēstules (jā, mūsu stāsts iesākās citādāk) mēs, laimes asarām acīs, teicām viens otram jāvārdu. Domāju, ka par to, vai mīlestība ir īsta vai nē, neliecina kopīgi pavadītais laiks, bet vai pāra mīlestība ir spējusi izturēt ne tikai rozā brilles, bet arī kādu grūtāku dzīves posmu. Kad abi ir sapratuši, ka varēs uzticēties viens otram grūtībās.

Pirmais mīlestībā atzinās mans vīrs – pirmos sešus iepazīšanās mēnešus, pazinām viens otru vien caur datora ekrānu, telefona sarunām, skype. Kad pirmo reizi satikāmies dzīvē, biju izbrīvējusi divas nedēļas, lai dotos pāri okeānam un satiktu savu mīlestību. Kad viesošanās laiks pārāk strauji bija pietuvojies beigām, vienā no vakariem, kad abi apraudājām manu aizbraukšanu, viņš to pateica. Tie nebija klasiskie „es tevi mīlu”, bet gan caur asarām un lielām šķiršanās sāpēm izteiktie vārdi – „Tagad es zinu... es zinu... tā esi tu. Mana mīlestība.” Runājot par to, kam būtu jāsper pirmais solis, grūti teikt, jo mīlestībā jau nav likumu un noteikumu. Droši vien jau pirmie, neapzinātie „es tevi mīlu” tiek pateikti ar skatienu, rūpēm, līdzās būšanu, mīļumu, pārdrošu lidojumu uz otru pasaules malu.

Es vispār ticu brīnumiem. Un laikam ticu arī mīlestībai, kas piedzimst vienā mirklī. Jo mīlestība taču ir brīnums. Es neteiktu, ka mūsu stāsts ir tāds. Vismaz ne manējais! Es ļoti spītīgi un uzcītīgi veselus sešus mēnešus noraidīju jebkādus mīlestības „uzbrukumus”, jo biju apzvērējusi sev un visai savai pasaulei, ka nekad neuzsākšu attiecības internetā. Bet laikam jau tā mīlestība bija manī augusi, jo, kad pirmo reizi varējām viens otram pieskarties un iekniebt, tā uzplauka tik ātri un dabīgi.

Man grūti ir tā vispārīgi runāt par to, kas ir mīlestība vīrieša un sievietes attiecībās. Katrs jau to uztver citādāk. Un mana attiecību pieredze nav tik liela, lai es spētu visu salikt kategorijās. Mans vīrs ir mans vienīgais vīrietis visā manā mūžā, un varu tikai runāt par to, kāda ir mana mīlestība pret konkrēto vīrieti, jo es domāju, ka mīlestība vai sajūtas un asociācijas, ko tā rada, ir citāda ar citādiem cilvēkiem. Man mūsu mīlestība nozīmē mājas. Es esmu mājās. Mana mīlestība beidzot ir atradusi savu vietu, kur ziedēt, kur smaržot un dzīvot.

Man ļoti patīk filmas par mīlestību. Bet ne vieglās, „romantiskās komēdijas” žanra filmas. Man patīk filmas par dzīvi – kur cilvēki mirst, mācās piedot, kad viņu mīlestībai ir nodarīts pāri. Un tomēr mana mīļākā filma ir pilnīgi „nereāla”! Tās angliskais nosaukums ir „What dreams may come” ar Robinu Viljamsu galvenajā lomā. Tā ir stāsts par ļoti spēcīgu mīlestību, kas šķērso dzīvības un nāves robežu un ļauj ticēt, ka mīlestība ir tā, kas spēj šīs divas realitātes apvienot. Pilnīga „pasaku filma”, bet raudu katru reizi, kad to skatos!

Dziesmas man ir vairākas. Vēl pirms iepazinu savu vīru, jau biju izvēlējusies dziesmu, kas noteikti skanēs mūsu kāzās. Dziesmas autori ir mani draugi un zinot tās tapšanas stāstu, tā man vēl jo vairāk stāst par mīlestības brīnumu – „Kad mīlestība smaržot sāk” (http://www.youtube.com/watch?v=6w5RZX080pw). Bet minēšu vēl vienu – arī kas skanēja mūsu kāzu dievkalpojumā – „Apvij rokas” (http://www.youtube.com/watch?v=gWt-lsmK5A8). Šī dziesma bija vienīgais ceremonijas „elements”, kas bija pilnīgs pārsteigums no draugiem. Tā kā dziesmas laikā tulkoju vīram ausī vārdus, tad abi to izdzīvojām rindiņu pa rindiņai.

Grāmatas par mīlestību (starp vīrieti un sievieti) neesmu lasījusi diezgan daudz. Ja man būtu jāmin piemēru par dzīves mīlestību, mīlestību uz tuvāko, mīlestību uz savu valsti, tad varētu ieteikt vairākas spēcīgas grāmatas. Mums pašiem ir sava „mīlestības grāmata”. Pēc tam, kad bijām kopā pavadījuši savas pirmās divas nedēļas, man bija jāatgriežas mājās un līdz nākamajai tikšanās reizei bija jāciešas četri mēneši. Tad nu šajā laikā katru dienu rakstījam tādu kā dienasgrāmatu, kā vēstules viens otram. Kad man sagribas „paraudāt” par to, „cik skaisti tajā grāmatā!”, tad palasu vīra rakstīto un tiešām, asaras neizpaliek, jo saprotu, ka tas viss rakstīts man un par mani!

Mēs jau nevaram piespiest vai izlūgties otru cilvēku sevi mīlēt. Tāpēc jautājums, ko labāk izvēlos, nav īsti reāls. Mēs varam atbildēt tikai par to, kas notiek mūsos – tātad, vai es mīlēšu vai nemīlēšu. Ja tā strikti jāatbild, tad tīri attiecību kontekstā, laikam teikšu, ka izvēlētos, lai mīl mani. Jo, ja zinātu, ka otrs nemīl, manai mīlestībai drīz vien pietrūktu „degvielas”. Domāju, ka man būtu vieglāk iemīlēt ar laiku, nekā gaidīt, kad otram „varbūt” ieslēgsies šī mīlestība pret mani.

Mums ļoti īpaša ir vieta, kur pirmo reizi noskūpstījām viens otru un viņš vaicāja, vai beidzot piekritīšu kļūt par viņa draudzeni! Tas ir kāds kalns Riodežaneiro centrā. Pēc tās pirmās reizes tur sanācis atgriezties vien vēl vienu reizi, šoreiz jau kopā ar mūsu dēliņu. Esmu saglabājusi arī pirmās rakstītās vēstules, viņa dzejoļus. Tāpat vienmēr uzpīpinam braucot garām Sabiles vidusskolai, kur vīriņš mani pirmo reizi bildināja nakts vidū.

Līdz kāzām atzīmējām 22.janvāri, kas ir mūsu attiecību oficiālais sākums. Tagad tikai tad, ja pati uzprasos! Tagad, protams, atzīmējam kāzu gada dienu. Pirmo gadu kā tādi pusaudži katra mēneša 22.datumā svinējām savus svētkus! Bet ar laiku šo īpašo dienu paliek tik daudz!

Kopš dēliņa dzimšanas šādus brīžus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem! Bet pēdējā reize bija pagājušā nedēļā, kad mana mammīte bija atbraukusi ciemos un pieskatīja mazo palaidni, lai varam pavakariņot savā iemīļotajā restorānā.

Īpaši laikam nesvinam. Mana vīra dzimtenē mīlētāju diena ir citā datumā, un es īpaši neizjūtu šos svētkus kā savējos, tāpēc mēs tik tā – es izmantoju lieku reizi, lai tiktu pie kādas kūciņas!

Kā jau rakstīju sākumā – izmantoju šo iespēju, lai „pabakstītu” savu mīlestības ugunskuru. Novēlu arī visām pārējām dalībniecēm no jauna uzpūst savas mīlestības ogles un sajust kādu jaunu liesmu šajā ziemas aukstumā.

Kļūsti par projekta "Labākā sieva 2013" dalībnieci! Iesūti anketu!