Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Būtu es emocionālāka, noteikti jau otro dienu pēc kārtas sēdētu dzīvoklī un no bēdām stūrītī ievilkusies raudātu. Kas atgadījies? Man nekas. Jūtos vesela, arī vīram ar darbu un veselību viss kārtībā, bet bērni – veselīgi un aktīvi. Iemesls ir ar mūsu ģimeni it kā nesaistīts, bet sāp tik un tā.
Vakar mūsu tuvi draugi paziņoja, ka ir pārtraukuši savas attiecības un vairs nebūs kopā. Un man ir tik ļoti žēl, jo jau tik daudzus gadus bija pierasts, ka viņi abi ir kā viens vesels, ar nepacietību gaidīju brīdi, ka varbūt kādreiz tikšu uzaicināta kļūt par vedējmāti viņu skaistajā pasākumā. Tomēr nekā. Izrādās, visus šos gadus cilvēkus nav vienojis nekas kopīgs, ir bijis tikai ieradums, kā rezultātā vienmēr ir atlikts šķiršanās brīdis, jo bijušas bailes no nezināmā.
Un tad es prātoju, cik gan daudz mēs zinām par citiem un cik ļoti izliekamies, uz ārpusi parasti rādot, ka viss ir skaisti un fantastiski. Dzīvot, spēlējot nepārtraukti laimīgā spēli, noteikti ir grūti. Un ja vēl loma jāuzņemas daudzus gadus no vietas, ir tikai loģiski, ka kādā mirklī tas kļūst par grūtu un gribās pateikt – stop, man pietiek! Noteikti viens no risinājumiem ir šķiršanās, jo kāpēc gan sevi mocīt, ja visa dzīve priekšā, piedevām, ja zini, ka nekādi uzlabojumi attiecībās nav gaidāmi. No otras puses – man ir ārprātīgi skumji noraudzīties, kā izšķiras viens pāris pēc otra, jo vieglāk saplīsušo zeķi ir izmest nekā censties to sašūt. Kā pareizāk?
Šķiet, ka arī attiecību labošana ne vienmēr ir pareizākais solis. Nedod dievs, ja tiek izdomāts, ka jārada mazulis, un tas būs kā abu cilvēku vienojošais elements, kas liks tiem palikt kopā. Dzīvot kopā un nest uz saviem pleciem smagumu, kas riebjas un kuru vairs nevar celt? Šādā situācijā šķiršanās būs jebkurā gadījumā, tikai būs par vienu cilvēciņu, kuram sāp, vairāk. Proti, bērniņam.
No sirds ceru, ka paziņojums par šķiršanos būs tikai tāds īslaicīgs brīdis, kurā abi cilvēki sapratīs, ka viens bez otra nevar, taču ir pietiekami daudz gadījumu redzēts, kad cilvēki izdomā mēģināt vēl un vēl, tomēr bez rezultātiem. Jo uzsildīta kotlete jau vairs nav tas pats, kas tikko no pannas noņemta.
Lai mums visām lieliskas attiecības!
manā dzīvē es esmu bijusi situācijā, kad pasaku STOP attiecībām un apkārtējie ir bijis šoks, jo mēs taču bijām ideāls pāris. nu nebijām, ne tuvu, tikai to jau neviens publiski neredzēja. ja attiecības tiek uztvertas kā pats par sevi saprotams, ja cilvēki nerunā vien ar otru, ja .... tādu ja ir vēl daudz. tad kādam no pāra pacietības mērs ir galā, tad arī pasaka to skarbo STOP! mūsu gadījumā liela problēma bija, ka mēs nerunājām. nē nu runājām, bet ne par tādām lietām kā attiecības. es viena vilku visu vezumu - rūpējos, lai mājās ir, ko ēst, lai veļa izmazgāta, lai būtu tas un šitais. viņam neko nevajadzēja, pat, ja ierosināju. viņam svarīgākas bija datorspēles.
un tad kādā reizē sapratu, ka viss - nekā vairs nav (tajā brīdī mēs dzīvojām katrs savā valstī). bija arī cilvēki no malas, kas redzēja dziļāk par publisko tēlu un tā skarbi pateica lietas, kuras ilgi pārdomāju un tas man atvēra acis. drīzāk es teiktu, ka saņemt drosmi aiziet!
nu jau daudzus gadus esmu laimīgi precējusies. mums ir arī pats svarīgākais noteikums - runāt!