Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Reizēm tā vien šķiet, ka man noderētu kāda īpaši kompakta pamācību grāmata visiem dzīves gadījumiem!
Sākšu ar to, ka pirms Ziemassvētkiem meita nonāca slimnīcā ar akūtu apendicītu. Paspējām laikus, bet manā iekšējā kārtībā kā rīkoties dažādos gadījumos, kārtējo reizi ir iesējusies šaubu sēkla.
Man šķita, ka man ir gana pieredzes (kā nekā 2 ne tik mazi vairs bērni) un gana zināšanu (biju pārliecināta, ka zinu gana daudz), gan atbalsta sistēma - konsultācijas pa telefonu pie ģimenes ārsta ir pietiekami, lai izvērtētu situācijas nopietnību. Ja godīgi, šoreiz nenoderēja nekas no iepriekš uzskaitītā, tikai intuīcija teica, ka šoreiz viss ir citādi un ir jārīkojas.
Mani pašu mazilet grauž sirdapziņas ķirmis, jo es zināju (bet biju piemirsusi), ka ar vecāko "sāp" - nozīmē tas ir nopietni, viņai ir ļoti augsts sāpju slieksnis. Bet mazais bieži vien izmanto "sāp", lai pievērstu sev uzmanību.
Laikam jau paliek vien intuīcija 😀 Un jā, labāk, lai kāds uzskata mani par muļķi un histēriķi, nekā bērns paliktu bez nepieciešamas palīdzības.
Lai vai kā, ne reizi man nav nācies sastapties ar nekorektu attieksmi VG, neatkarīgi no tā vai iemesls izrādījies nopietns vai varējām ārstēties mājās.
Mums (Alberts, 2.mēn.) arī 23. dec. Tieši pirms svētkiem bija ķibele. No rīta mazulim autiņos ieraudzīju ķieģeļsarkanus pleķus-nogulsnes (ne asinis) urīnā. Sabijos, no kā. Ēdusi neko nebiju (ne bietes, ne burkānus, ne citrusaugus), tādēļ zvanīju savai paziņai- pediatrei un jautāju. Ļoti negribējās ģimenes ārsti un ātro palīdzību tramdīt, ja nebūtu nekas nopietns. Bet paziņa ieteica doties uz vienības gatvi, jo varot būt urīnceļu iekaisums. Tad nu arī ar ģimenes ārstes ieteikumu saucām ātros un braucām. BKUS neko neatrada. Pagaidām iemeslu, kādēļ vēl joprojām krāsojās urīns tādā krāsā nezinām. Bet rīt būs analīzes...
Lai vai kā. Saukt ātros tobrīd nešķita svarīgi, jo mazais bija tik omulīgs, turklāt kad dakterīte no NMP viņu skatījās, viņš pat smējās un gugināja, tādēļ mocīja vainas apziņa, ka esmu viņus izsaukusi lieki. Tomēr viņa pieņēma lēmumu - vest uz slimnīcu. UN nomierināt prātus, ka ar mazuli viss kārtībā varējām tikai veicot analīzes.
Tad nu arī nākošreiz labāk saukšu ātros, ja kas nopietns, jo viņi labāk zinās - pārbaudīt slimnīcā, vai arī viss tikai izskatās nopietnāk, nekā patiesībā ir.