Kā zīdainītis māca mani ēst

Viemmēr esmu uzskatījusi, ka ēdu puslīdz veselīgi. Neaizraujos ar majonēzi, kečupiem, balto maizi un vēl vis kaut ko. Tomēr tā jau tāda sevis mānīšana, jo tā vietā manā ēdienkartē ir bijis milzum daudz dažādu saldumu, asi un sāļi ēdieni.

Jau 7 mēnešus esmu mazas princesītes mamma. Grūtniecības laiku uztvēru kā izēšanos – tad taču manam apaļajam puncim bija attaisnojums – bēbis. Protams, pēc mazās ienākšanas pasaulē puncis joprojām palika diezgan apaļš. Tā nu man mācība nākamajām reizēm – nu nevajag grūtniecības laikā sev visu atļaut.

Pēdējā laikā bijuši vairāki stimuli savest sevi kārtībā (tostarp paldies arī MK marta maratonam). Bet vēl vairāk – gribas mazajai būt skaista mamma, viņai taču jārada priekšstats par sievišķību.

Apzinos arī, ka visu, ko ēdu es, kādreiz ēdīs arī mans bērns. Tagad jau arī it kā tas pastarpināti notiek – caur pieniņu. Bet kādreiz tas būs vēl tiešāk – ģimenes kopīgajās pusdienās.

Esmu viesojusies ģimenēs ar bērniem un parasti pie sevis nodomāju – nu man gan ir pavisam cita garšas izjūta, kā var ēst tik maigu ēdienu? Kur te ir sālstrauciņš? Tēja bez cukura? Brr... Kā tādu vispār var iedzert? Man lūdzu vienu karotīti cukura, nu tādu ar kaudzi.

BET tagad, sākot dot meitiņai biezenīšus, pati apēdu pārpalikumus (pierodot pie ēdiena bez sāls). Arī gatavojot pusdienas sev un vīram katru reizi mēģinu pievienot arvien mazāk un mazāk sāls. Ir teiciens, ka ja ēdiens ir pārsālīts, tad gatavotājs ir iemīlējies. Ceru, ka vīrs nesāks domāt, ka vairs viņu nemīlu...

Tā nu sanāk, ka mans bēbītis māca mani ēst pareizāk. Iesaku arī citām mammām mācīties kopā ar saviem bērniem!