Kā ļauties un palaist lielos bērnus

Tik ļoti vēlos būt gan laba mamma, gan arī labs draugs saviem bērniem, taču pienāk brīdis, kad mūsu mazais bērns ir izaudzis un ir pietiekoši liels, lai ļautu arī viņam brīvi elpot, bet, kur ir tā robeža?

Jā, manam lielajam puikam šogad būs pirmais lielais izlaidums, tieši šovasar būs jau arī sešpadsmit. Ja atceros, ko es darīju un mamma atļāva man šajā vecumā... Mani vecāki audzināja ļoti stingri un kontrolēja ik uz soli. Atceos, cik ļoti nozīmīgi tieši mammai bija manas atzīmes, tas, kā es nokārtošu eksāmenus un, ko par to visu teiks apkārtējie un nepieļaujami būtu, ja es šajā vecumā vēlu vakarā staigātos pa āru, vai iedzertu kādu kokteilīti. 

Mums ir citādāk, protams, dēlam patīk laiku pavadīt ar draugiem, arī draugi brauc ciemoties pie mums, bet viņam nav saistoši un interesanti šajās draugu kompānijās "uzpīpēt", "iedzert", viņš zina, ka viņš to nevar atļauties dēļ veselības un pilnībā izslēdz, taču man sirdī vienmēr ir nemiers, kā viņam iet, vai viss ir labi, vai viņam nav sākušās veselības problēmas, vai viss ir paņemts līdzi un nekas nav aizmirsts... Tāda kā paranoja, ka bez manis kaut kas var nobrukt un kaut kas slikts var notikt. Kā ļauties un, kā ļauties viņam pašam sākt savu dzīvi veidot? 

Nedēļas nogalē viņš bija 3 dienu turnīrā ārpus Latvijas, mēs visi pārējie no ģimenes nolēmām aizbraukt atpūsties, bet netālu no turnīra norises vietas, lai varam apvienot gan atpūtu, gan arī noskatīties spēles.

Vīrs jau ar lielāko meitu iesmējās:"Mammīte nevarēja neaizbraukt... baigā mums tur atpūta, visu laiku tikai domā, vai viss kārtībā un satraucies ar vēlmi būt līdzās un netālu, bet viņš jau ir liels."

Teikšu godīgi, es tiešām nevaru nedomāt un nevaru nesatraukties. Man visu laiku sirdī ir nemiers un bailes izlaist "grožus" no rokām un, ja nu tomēr kaut kas notiek un tādēļ, ka es nenovaktēju, tādēļ, ka es domāju, ka viņš pats ir liels un tiks galā...

Kā jūs sadzīvojat ar šo mammu sindromu un to, lai ļautu brīvi elpot lielajiem bērniem.