Kā es mācīju saviem bērniem uzvarēt (Tīģermātes cīņas himna)

Jauns gads iesācies ar jaunu apņemšanos - atsākt lasīt grāmatas. Tad nu pirmās jau ir kontā un gribas padalīties ar citām mammām savos jaunatklājumos.

Emijas Čuas grāmata “Tīģermātes cīņas himna. Kā es mācīju saviem bērniem uzvarēt” ierāva savās lappusēs, tā ka vairs nebija jautājumu par to, vai mazuļu pusdienlaiku izmantošu grāmatas lasīšanai vai nositīšu laiku sēžot pie datora. Grāmata stāsta par “ķīniešu māti” - un to, cik cītīgi ķīnieši strādā ar saviem bērniem, lai viņi dzīvē sasniegtu vislabākos rezultātus. Pēc ķīniešu standartiem otrā vieta ir vienkārši traģēdija, bērnam jābūt pirmajam un vislabākajam it visā. Tiesa gan, autore ir precējusies ar amerikāni, līdz ar to viņas meitas aug dažādu kultūru ietekmē un lai gan tiek spiestas neskaitāmas stundas pavadīt mācoties klavierspēli un vijoli, meitenes galu galā “izcīna” savu neatkarību.

Grāmata ir interesanta, tiešām iesaku to izlasīt. Nav jau jāpieņem (vai jānosoda) šī ķīniešu pieeja, bet noteikti būs par ko padomāt.

Un par ko es aizdomājos:

*Daudz ieguldu savu bērnu attīstībā, bet negribu viņiem neko (daudz) uzspiest. Tomēr, manuprāt, jāmāca ir arī pacietība, atbildība (vēlāk - pulciņš, kas izvēlēts jaapmeklē visu mācību gadu) un daudz jaunu un noderīgu var iemācīt kvalitatīvi pavadot laiku kopā ar bērnu. Mana 2,5 gadus vecā meita apmeklē dejošanas nodarbības (dejo gan ar mammu, gan patstāvīgi ar skolotāju), viņai ļoti patīk un tā kā neiet bērnu dārzā vedu, lai ir aktivitāte un satiek citus bērnus. Tomēr kad redzu, ka ir ļoti sagurusi, uz nodarbību nevedu. Abus bērnus jau no 4 mēnešu vecuma vedu uz bēbīšu skoliņu (lielajai meitai redzu, cik daudz viņa tur ir iemācījusies!). Reizēm uzrodas arī citas aktivitātes (sportiņš, baseins, svētdienas skoliņa..)

*Pēdējā laikā daudz dzirdēts par mājmācību, domāju, ka tā var būt efektīvs izglītošanas veids, vismaz pirmsskolas vecumā. Nu mans aicinājums nav dzīvot visu laiku mājās ar bērniem, gribu tomēr (kaut kad) atgriezties darbā, bet liekas, ka tik daudzas lietas tiešām efektīvāk iemācīt bērnam pašam. Un priecājos, ka meitu varēšu laist dārziņā tikai no 3 gadu vecuma, līdz tam visu laiku viņu audzinot pati (protams, ar tēta un vecvecāku atbalstu). Dēliņam gan uz pusotru gadu nāksies meklēt auklīti, jo tad atgriežos darbā, tomēr domāju, ka individuāla pieeja (aukle) ir labāks risinājums nekā bērnudārzs.

*Pati skolas gados piedzīvoju to, ka vien ieguldot nedaudz lielāku darbu nekā pārējie saņēmu ļoti labus rezultātus. Un ne jau tā, ka stundām katru dienu mācījos. Vienkārši īstajā brīdī nenoslinkoju un iemācījos to, ko vajag - piemēram, zinot matemātikas formulas rēķināšana gāja pavisam veikli. Un tas nekas, ka formulas no galvas nemaz nevajadzēja zināt, iemācījos - jo ja zini, nav pa papīriem jāmeklē, bet uzreiz vari visu atrisināt. Vai, piemēram, vienu Ziemassvētku brīvlaiku pavadīju pārlasot ekonomikas mācību grāmatu, tā rezultātā uzvarēju ekonomikas olimpiādi. Varbūt tas tikai liecina, ka konkurence Latvijā ir niecīga. Nedaudz pastrādā un rezultāti jau ir... Un nez kāpēc man liekas, ka tas liecina arī to, ka nemaz tik daudzi cilvēki nav gatavi pat uz to “nedaudz pastrādā”... Nu ko, mani bērni jau var gatavoties tam, ka viņiem nāksies “nedaudz pastrādāt”. Lai gan centīšos viņiem iedvest prieku par mācīšanos, lai tas būtu nevis sods vai pienākums, bet tiešām aizraujoša nodarbe.

*Tomēr savu vīru gatavoju tam, ka bērni paši varēs izvēlēties savu profesiju. Un viņi drīkstēs izvēlēties arī “dīvainas profesijas” kā piemēram, mākslinieks vai mūziķis. Un vīram to nemaz nav viegli pieņemt, jo viņš nāk no “programmētāju ģimenes” (datoriķi ir gan viņa vecāki, gan pats, gan brālis). Bet, manuprāt, ļoti svarīgi ir mācīties to, kas aizrauj un strādāt to, kas ir cilvēka patiesais aicinājums. Apkārt redzu tik daudzus cilvēkus, kas strādā “jo tā vajag, jāpelna nauda...”. Bet es ticu, ka ja cilvēks ir īstajā vietā, darbs viņu atradīs. Un viņš būs uzvarētājs.