Kā es centos atturēties no diagnozes piemeklēšanas internetā

Ziniet, dažkārt man derētu nobloķēt smadzenes. Gluži kā telefona ekrānu vai datoru, lai tajās nevarētu iekļūt iekšā un domāt. Lielākoties visādas muļķības. Tāpat arī, pieslēdzoties internetam, vajadzētu uzlikt brīdinājuma zīmes, ka pārmērīga tā lietošana var izsaukt negatīvas sekas un straujos tempos samazināt nervu šūnu skaitu. Kāpēc? Tāpēc, ka pēdējā gada laikā es vismaz piecas reizes sev domās jau esmu izoperējusi apendicītu un piemeklējusi vēl neskaitāmas kaites.

Pēc meitiņas piedzimšanas man dažkārt iesāpējās labais sāns. Tātad, noteikti pie vainas apendicīts. Tomēr, par spīti visam, dzīvoju tālāk. Pēdējās dienās sāpes labajā pusē (neesmu gan ārsts, tāpēc saku, ka tas noteikti ir iegurnis, bet kas to lai zina) atkal atgriezušās un kļuvušas uzstājīgākas. Vakar tās dažbrīd kļuva tik spēcīgas, ka pastaigas laikā vienkārši piestāju, lai nedaudz atgūtos. Galvā, gluži loģiski, virmo neskaitāmas potenciālās diagnozes. Un, ņemot vērā, ka aizvadītajā gadā ar vēdera sāpēm (tās bija patiesas vēdera sāpes nevis tikai izdomājums) slimnīcā nācās uzkavēties divas reizes, ar katru sāpju reizi manis uzstādītā diagnoze kļūst aizvien smagāka. Šoreiz cenšos būt saprātīga būtne un internetu, lai piemeklētu sev potenciālās slimības, vēl neesmu atvērusi (pasitu sev pa plecu un paslavēju, ka esmu malacīte), tomēr galvā esmu apsvērusi iespējamos sāpju iemeslus – varbūt pārāk daudz vingroju un kādu no vingrinājumiem izpildu nepareizi (bet vingrojumu intensitāte nav tik liela, lai būtu TĀDAS sāpes), varbūt pie vainas smagie rati, kurus, atstutējot pret gurnu, nesu pa kāpnēm līdz liftam? Varianti ir neskaitāmi. Tāpēc, lai atrastu īsto iemeslu, vakar devos pierakstīties pie savas ģimenes ārstes. Dzirdot reģistratores atbildi par tuvāko iespējamo pieraksta laiku, es nodomāju, ka līdz ar iegurņa sāpēm mani piemeklējušas arī dzirdes problēmas, tāpēc pārvaicāju: „Es atvainojos, vai tiešām tuvākais pieraksts ir uz marta beigām? Jūs nepārteicāties un nedomājāt gadījumā februāra beigas????” Saņemot atbildi, ka neesmu pārklausījusies, noteicu, ka tad pie ārsta pēc padoma vērsīšos nākamnedēļ, kad jāved meitiņa uz ikmēneša vizīti. Ļoti ceru, ka ārstei atradīsies pāris minūtes laika, kuras veltīt manai problēmai.

Tikmēr, gaidot vizīti pie ārstes, internetam eju ar līkumu un pirmo reizi mūžā taisu piena banku. Jo visādi var gadīties un labāk, lai meitiņai mājās būtu kāda lieka ēdienreize.

Jāsaka, ka līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē, esmu pret savu veselību kļuvusi atbildīgāka. Vairs nedzīvoju ar domu, ka gan jau sāpes pāries pašas no sevis vai arī neārstēju sevi ar pašas piemeklētiem medikamentiem, es regulāri cenšos apmeklēt ārstus, lai pārliecinātos, ka ar manu veselību viss ir vislabākajā kārtībā. Jo es gribu, lai maniem bērniem būtu vesela, enerģiska mamma.