JŪLIJA EKKERTE: Slēpošanas bums

Sveiciens visiem! Gribu pastāstīt, kā mēs pirmo reizi šajā gadā nostājāmies uz slēpēm un aktīvi sākām pavadīt laiku brīvdienās Žagarkalnā.

Arsēns, manuprāt, labi uzsāka mācības otrajā pusgadā un arī uzvedība sāka priecēt, tātad, īstais laiks, lai sagādātu arī ko patīkamu manam blēņdarim.

Patīkamais tātad, bija slēpošana. Pirmajā reizē Arsēns slēpoja 5 gadu vecumā, tad tas bija Māmiņu Kluba filmēšanas ietvaros, bet lieta tāda, ka viņš tik tiešām vienu reizi tā kārtīgi paslēpoja, un mēs uz gadu tomēr aizmirsām, cik ļoti tas var būt aizraujoši un jautri.

Es pati aktīvi pretojos kalniņiem un draugiem, kas aizrāvušies ar slēpošanu. Savu ziemas atpūtu viņi plāno gadu uz priekšu, un sezonas laikā vismaz divas reizes dodas slēpot uz dažādām valstīm, ar sarežģītām trasēm, un maksimāli ekstrēmi to dara ārpus trasēm. Es pretojos un domāju, kāpēc man vispār būtu jāpatīk tādam dārgam slēpošanas bumam.

Bet nu Arsenam palika 6 gadi, mums piedzima Fadejs, es gribēju vairāk laika pavadīt kopā ar vecāko dēlu, lai viņam nebūtu jāizjūt uzmanības trūkums. Tad viņš gāja dārziņā, un mēs varējām atļauties braukt slēpot darba dienās reizi nedēļā vai pat divas reizes. Vienmēr ņēmām instruktoru, un tas bija pats pareizākasi lēmums slēpošanas pamatus apgūstot. Sezonas beigās Arsēns pārliecienoši laidās lejā pa vienu no lielajiem kalniem.

Bet pagājušajā gadā viņš slēpoja tikai divas reizes. Pēdējā reize mūs visus ļoti nobiedēja: viņš mierīgi laidās lejā pa augstāko kalniņu, kur mēs bijām, pēdējais brauciens vienatnē, slēpošanas briļļu viņam nebija, un no debesīm krita sasalstošas lāsītes. Neatceros kā, sekundes laikā es jau biju kalna vidū un man bija bail pat iet klāt dēlam, jo sniegs ap Arsēnu bija asinīs.. Labs ir tas, kas labi beidzas, viss bija labi, bet bailes tik un tā palika.

Tāpēc šajā gadā Arsēns ar jaunākiem bērniem un instruktoriem sāka atcerēties, kā slēpot pareizi.

Pēc 10 baiļu pilnām minūtēm viņš tā, it kā to nebūtu bijis vispār, rāvās jau uz lielāku kalniņu.

Esmu pārliecināta, ka slēpošanas karjeras sākumā nav svarīgs skaists kostīmiņš vai zābaki, kas ir no jaunākās kolekcijas, bet gan cilvēks, kas jūs iemāca pareizi lietot slēpes. Tāds cilvēks, kas prot ieviest pārliecību par saviem spēkiem.

Arsēnam ļoti patika viņa skolotājs Žagarkalnā, un jau no pirmajām minūtēm tas bija draudzīgs kontakts, kas arī ir viena no svarīgajām veiksmes sastāvdaļām uz kalna.

Pagājušā gadā mani paziņas nolēma iemācīt arī savu meitu slēpot, viss būtu labi, bet viņa katru reizi ar asarām devās slēpot. Tiklīdz vecāki nolēma nomainīt instruktoru, pakāpeniski meitiņai iepatikās slēpošana, un tas ir normāli. Draugi mums dažkārt rodas uzreiz pēc iepazīšanās, bet citreiz tomēr ir vajadžigs laiks, līdz atrodam savu cilvēku.

Un vēl bija arī kāds smieklīgs brīdis, redzu, ka ar muguru pret mani stāv dēls, kas nupat kā pārāk ātri laidās pa kalnu lejā, pilnīgi nekādu uzmanību nepievēršot maniem lūgumiem un klaigām. Pagriežu viņu jau sākusi mācīt dzīvot, ups, izrādās, ka tas ir pilnīgi svešs puika, tādā pašā jakā kā Arsēnam. Atvainojos un centos skatīties uz abiem, lai atkal kaut ko nesajauktu.

Vēlu visiem veiksmi slēpošanas apguvē, neskatoties uz bailēm un šaubām!

Juļa