Nr.25: Izdzīvot savu dzīvi

Visnotaļ pārliecinoši varu teikt - esmu laimīga. Kā lielajās, tā mazajās lietās. Mana lielākā laime ir mans vīrs, mana meita, kaķis, mājvieta, kurā jūtos ērti un mājīgi, stabili ienākumi (jā, jā, esmu no tām, kas piekrīt, ka stabilas finanses nodrošina miera sajūtu, iekšējs miers nodrošina to, ka varam izbaudīt labo mums apkārt), pārsvarā esmu izgulējusies, no rītiem varu iedzert kafiju, man ir savas aizraušanās, kurām atliek laika un tā tālāk un tā joprojām. Bet ir brīži, kad jūtos kā maza čupiņa, brīži, kad liekas - nekas nav labi. Un ļoti reti tie rodas ārējo faktoru ietekmē. Visus mazos tintes pilieniņus šajās situācijās iepilinu es pati, jo, šķiet, ka nav noslēpums - visas dzīves situācijas ir atkarīgas vien no paša attieksmes. Līdzīgi, kā teicienā par laikapstākļiem un atbilstošu/ neatbilstošu apģērbu.

Sasprindzinu domas, saraucu pieri un sāku sev atklāties. Galvenokārt, šķēršļus manai laimes sajūtai liek tas, ka nereti es pārāk daudz "iejūtos citu ādā". Es raizējos, ciešu līdzi un izsāpu kopā ar apkārtējiem pat situācijās, kuras es pilnīgi nekā nevaru ietekmēt, tās nav atkarīgas no manis un raizes ir pēdējais veids kā es varētu palīdzēt. Vēl ļaunāk - mēdzu sevi vainot notikumos, kuru norisi tā īsti neesmu spējusi ietekmēt. Bet līdz ar šo spilgto "līdzi jušanu" konkrētajos brīžos es neizbaudu savu esību un paeju garām kam brīnišķīgam savā dzīvē. Un sāpinu sevi tā, it kā tas notiktu ar mani. Atceros vienu konkrētu situāciju, kad man ārkārtīgi sāpēja galva, gandrīz mēnesi no vietas. Sapratu, ka kaut kas nav lāga un devos vizīdē pie lieliskas neiroloģes. Veikusi nelielu izmeklēšanu, daktere uzsāka sarunu ar mani. Iztaujāja par manu darbu, ikdienu, tuviniekiem, notikumiem man apkārt. Sarunas beigās viņa teica -  es neredzu nekādu fizisku vainu, bet izskatās, ka tev ir nosliece uz vieglu depresiju, ko izraisa pārlieka empātija pret sev tuvajiem. "Viņiem ir jādzīvo sava dzīve, bet tev - tavējā. Jā, tu vari praktiski atbalstīt iespēju robežās, bet neziedo savu dzīvesprieku situācijās, kurās tas ir pilnīgi lieki," teica daktere. Kā vienu no iemesliem, kas izaraisa galvas sāpes, viņa minēja fizisku saspringumu, ko rada iekšējā spriedze. Saņēmusi norādījumus kā rīkoties, devos mājās un pārdomāju viņas teikto. Tik tiešām - viņai ir pilnīga taisnība. 

Kopš minētās sarunas ir pagājis nedaudz vairāk kā gads. Gads, kura laikā esmu centusies ieklausīties sevī un censties izdzīvot tikai un vienīgi savas sāpes. Bērniņa gaidīšanas laiks man bija lielisks stimuls, lai domātu galvenokārt par sevi. Tomēr, kopš meitas piedzimšanas, es atkal un atkal atrodu laiku, kad lauzīt galvu par situācijām, kas man nav jārisina. Ļoti vēlos, kaut es spētu pārtraukt nelietderīgi tērēt savu enerģiju. Gribu visam pieiet konstruktīvi un loģiski, piedāvāt potenciālos praktiskos risinājumus, bet pārtraukt savā galvā malt domas uz riņķi, pilnīgi neproduktīvi. Tad nu šī ir mana apņemšanās - nelauzīt galvu par citu problēmām, ja tās neattiecas uz mani un šo laiku izmantot, domājot par sevi un lietām, kas patiesi attiecas uz mani. Risinot nesakārtotus jautājumus SAVĀ dzīvē, kas nereti traucē justies PATIESI LAIMĪGAI. Šķiet, ja neatkāpšos no šīs idejas, man izdosies.

VISLABĀKĀ SEV- trešais uzdevums. Kas TEV traucē justies labi?