19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Kad vienmēr visu varam, viss jāvar, pienāk brīdis, kad pats organisms pasaka STOP un saproti, ka kaut kas nav labi, bet jāatrod šis iemesls nospiestajam "STOP krānam", lai atkal gūtu spēku, lai atkal spētu iet, darīt, varēt un gribēt.
Ziemassvētki vienmēr ir bijuši ļoti skaisti svētki un gatavošanās tiem - ļoti īpaša. Vienmēr biežāk māja smaržo pēc piparkūkām, tiek sarūpētas lampiņas logos, biežāk iedegtas svecītes un mājas fasāde šajā laikā vairāk spoguļojas. Bet šis laiks noteikti var būt arī savādāks, var būt tāds neierasti kluss, vienaldzīgs, steidzīgs un piemirsts. Iemesls tam? Apnikums un piekusums. Cik var skriet, cik var darīt visu? Cik var uzņemties darīt visu? Piekusums vienmēr celties un varēt piecelties, tas nekas, ka miegs nāk, es taču mamma, man jāvar. Vienmēr spēt pankūkas uzcept sešos no rīta, jo bērniem šīs ir mīļākās brokastis, vienmēr spēt no rītiem izbraukt savu maršutu - mājas, bērnudārzs, skola, darbs... jo kā savādāk, kurš tad cits, ja ne es... Bet pienāk posms, kad ar prātu gribas darīt visu, kā ierasts, bet sirds un ķermenis dara pavisam ko citu, ne tā kā ikdienā. Kad Tu spēj tā vienkārši sēdēt, kad spēj gulēt līdz pēdējam, kad spēj neuzcept pankūkas, kad spēj nokavēt skolu, darbu. Un ziniet, pa lielam , nekas jau sikts nenotiek, izņemot šo dīvaino sajūtu, ka nav tā, kā vajadzētu būt. Izdegšana, kad jūti, ka viss ir izdarīts uz "pilnu banku", kur nu vēl, vai arī pirmssvētku depresija?
Kā Jums, mammas, ar šādām sajūtām?
Ak kā es vakar piekusu no piparkūku cepšanas. Tomēr svētki savā ziņā mammām ir darbs.
Ja nebūtu radīts trakais dāvināšanas kults,tad svētku laiks paietu tieśām koncentrējoties uz to patieso būtību..Kad nāk Ziemassvētki,ir sajūta,ka visi kļūst kā traki ar pirkšanu un dāvināšanu. Es nedaudz paraujos līdzi jo ir sajūta,ka ir taču jāuzdāvina,kaut maziņš kaut kas. Ar vīru viens otram nosolījāmies dāvināt ko tiešâm simbolisku un arì bērniem,jo tāpat viņas katru gadu tiek apbērtas ar dāvanām. Vajadzētu veicinât domāšanu,ka varam viens otram darīt labu ne tikai un ne obligâti Ziemassvētku laikâ. Katrâ ziņâ man nav svarīgi,lai kâds tikai man kaut ko uzdāvina,neskatoties uz to,ka ir pārguris vai ar maz naudiņu. Labâk tad lai nedâvina neko,taupa naudu un atpūśas un vienkārši ir kopā ar mīļajiem.
Sapratu, cik laikam esmu slinka. Lai kādreiz no rītiem ceptu pankūkas? Nemūžam.
Ak ku tā bilde ir precīza.tieši to gribu tagad-apsēsties zem egles ar vīna glāzi un gaidīt,ka visu izdarīs Ziemassvētku vecīts
Paldies par blogu! Es šo gadu lielākā mērā kā jebkad beigšu ar sajūtu- nevajag darīt to,ko negribas; nevajag tikties ar to,ko negribas. Tikai tāpēc, ka apkārtējie gadi. Piekrītu arī lauvinja, ka jāiemācās deliģēt darbus, neizrotāt māju un nejusties vainīgai par to. Šajā gadā esmu PIETIEKAMI labi mamma un šogad esmu laimīgāka ar šīm sajūtām kā jebkad.. Jo ir atmests viss liekais,ko gaida apkārtējie!
Vecums nenāk viens, iemācies pateikt NĒ, nedarīšu. Bērniem ir arī tēvs, kurš var iesaistīties bērnu vadāšanā vai aukles noorganizēšanā, kurš aizved/nogādā. Bērniem mierīgi var paskaidrot, ka darba dienu rītos pankūkas nebūs un nāksies ēst putru/maizītes/ sausās brokastis. Un mājas soli mierīgi var dalīt ar bērniem un vīru. Jā, nebūs TIK kārtīgi, nebūs tieši TĀ kā vēlies, bet tici man, no tā nemirst 😀
Ir laiks iemācīties sevi pasaudzēt un uzticēt darbus arī citiem ģimenes locekļiem.
Es vnk negribu un nedaru to, ko var nedarīt. Nav jāmocās, lai tiektos pēc ideālās mammas titula. Jā, man māja nav izrotāta, atzīstu, ka jūtos nedaudz slikti izlasot Ingas Dzērves blogu kā viņi rotā, ar 5bērniem, malači, priecājos par viņiem, bet man nav spēka tam, varbūt tuvākajā laikā uzradīsies. Man nav dāvanas visas sapirktas un sasaiņotas, nu un, gan paspēšu kaut 24.rītā, es nestresoju, nepārcenšos, dzīvoju arī sev, es labāk palasu kādu Ziemassvētku grāmatu dīvānā bērniem, nevis bubinādama karu rotājumus 😀