Ievas_mammas, mazās Ieviņas un mūsu mīļā tēta 2017. gads

Bērnu kopšanas atvaļinājuma un vienkāršas kopā būšanas gads. Gads, kurā daudzkārt pārkāpts sev, atklāts, mēģināts un iegūts. Jā, rutīnas un režīma gads. Pašnodarbinātības gads, kad katru brīvu brītiņu var izmantot savu trako un ne tik trako ideju realizēšanai. Viennozīmīgi – pašatklāsmēm visbagātākais gads!

Vispār šie mēneši ir aizvadīti “Māmiņu kluba zvaigznē”, jo, decembrī, atsaucoties uz aicinājumu jaunajām blogerēm, saņēmu atļauju jau janvārī uzsākt aktīvu rakstīšanu. Tas man ir devis neprātīgi daudz! Pateicoties šai iespējai, es atkal sajutu savu vērtību! Esmu atklājusi vairākas brīnišķīgas mammas, dažas pat satikusi dzīvē. Neskaitāmos grūtos brīžos esmu saņēmusi gan atbalstu un uzmundrinājumu, gan arī daudz vērtīgu padomu.

Protams, rakstīšana ir tikai maza daļiņa no mana 2017. gada! Patiesībā, šī raksta veidošana man pašai būs neaprakstāmi aizraujoša – gluži kā mazs ceļojums! Kā tad man ir gājis?

Atgriezīsimies vēl 2016. gada 31. decembra vakarā, kad abi ar mīļoto cilvēku mūsu dzīvoklī sēdējām pie galdiņa istabā, nolikuši 3 mēnešus veco Ieviņu gulēt, vērojām lielo egli istabas stūrī, skaitot pēdējās aizejošā gada sekundes. Pusnaktī mēs abi cieši apskāvām viens otru, sabučojām snaudošo Ieviņu un klausījāmies salūtā aiz loga. Es nezināju, ko sagaidīt no 2017. gada. Man nebija lielu plānu, zināju jau, ka šo gadu aizvadīšu mājās ar mazu bērnu. Tas, ko es tobrīd vēlējos, gan ir piepildījies – manā dzīvē ir ienākuši daudzi brīnišķīgi cilvēki!

Pirmie gada mēneši bija smagi, jo nedevos nekur – nedz ar bērnu, nedz bez. Baidījos viņu ņemt kur līdzi, negrasījos nevienam atstāt, ja nu vienīgi viņas tētim uz pāris stundām, kamēr izskraidu veikalus. Tā tad arī bija mana vienīgā atpūta, ar ko, lielākoties, arī pietika. Protams, nemitīgā rutīna, dzīvokļa apnicīgās sienas un ierastais pastaigu maršruts regulāri “smacēja”, neizlikšos, ka vienmēr bija viegli. Bija arī asaras, daudz asaru. Taču katru reizi es piecēlos stiprāka. Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka man šajā pilsētā nebija nevienas draudzenes. Tik neprātīgi vēlējos ar kādu iepazīties. Izrunāt visu to, kas sakrājies, sēžot mājās ar mazuli. Nereti, braucot garām kādai citai mammai ar ratiņiem, prātā pārcilāju iepazīšanās frāzes, ar kādām uzsākt sarunu. Bet vienmēr pārdomāju, nospriežot – ko es tā uzbāzīšos?...

Pienākot pavasarim, viss sāka šķist rožaināks. Bieži apciemojām Ievas vecmammu, pie kuras vienmēr esam mīļi gaidītas. Viņas dzīvoklis man ir kā miera oāze, kur nokratīt visu smagumu no pleciem, gardi paēst un kaut uz mirklīti savu mazo brīnumu nodot vecmammas gādīgajās rokās. Kamēr Ieva bija maziņa, viņa vienmēr parūpējās par to, lai man, sēžot pie galda, rokas ir brīvas.

Pavasarī Ieviņas tētim pienāca kārtējais komandējums, kad viņš uz 3 nedēļām mūs atstāja vienas. Šajā laikā man izveidojās ciešas attiecības ar Ieviņas tanti, kas manās acīs ir kas ļoti, ļoti vērtīgs – līdz tam pāris gadus bijām ļoti distancētas. Tieši šīs siltās attiecības es uzskatu par vienu no lielākajiem 2017. gada ieguvumiem.

Tā kā tieši pavasarī mūsu radu pulkā ir vairākas jubilejas, bieži notika draudzīgas pasēdēšanas ģimenes un paziņu lokā, kad kārtīgāk apradu ar drauga ģimeni, iepazinos tuvāk ar vēl vienu feinu un ļoti radošu mammu, kuras meitiņa ir vien gadu un divus mēnešus vecāka par Ievu.

Un tieši ap šo laiku norisinājās Dobeles mammu tikšanās, uz kuru nolēmu doties. Tika plānots satikties, lai izveidotu kopbildi. Noliktajā datumā devos turp ar pacilātu garastāvokli, taču tas drīz vien noplaka, kad sapratu, ka teju visas cita citu pazīst. Jutos ļoti vientuļa. Uzsāku sarunu ar 3 māmiņām, taču neguvu atsaucību. Kad pēc individuālās bildes uzņemšanas plānoju doties mājup, mani uzrunāja kāda māmiņa ar dēliņu. Tikai pēc brīža atcerējos viņu no Dzemdību nodaļas. Apmainījāmies kontaktiem, un es devos mājās palēkdamies! Esmu sabiedrības cilvēks, un šis pavērsiens man bija kā svaiga gaisa malks, kuru tik ilgi biju gaidījusi.

Drīz ar šo meiteni un viņas dēliņu arī satikāmies. Beidzot es varēju iet blakus kādai citai mammai ar ratiem, runāt par zīdīšanu, miegu un potēm. Pasakaina sajūta! Tobrīd mazajiem bija apmēram 6 mēneši, nu jau – 15. Mūsu draudzība ir izveidojusies par pasakainu savienību – saprotamies no pusvārda, apciemojam viena otru, atklājam otrai arī dzīves pelēko pusi un vērojam, cik ļoti mazie priecājas viens otru redzēt. Šī brīnišķīgā meitene ir vēl viens no maniem lielākajiem 2017. gada ieguvumiem.

Aprīļa beigās mēs visi devāmies pirmajā mazajā izbraucienā uz Bruknas muižu. Nebiju bijusi ārpus mazās pilsētas veselus 7 mēnešus, šis izbrauciens bija īpašs. Izskatījās, ka Ieviņa tam bija gatava, jo visu brauciena laiku bija apbrīnojami mierīga un dzīvespriecīga.

Pavasara beigās jau jutos daudz drošāka. Tuvojās mammas dzimšanas diena, vēlējos viņai uzdāvināt ko tādu, ko viņa nekad neaizmirstu un augstu novērtētu - dienu ar abām meitām un mazmeitiņu. Tuvojās Māmiņu kluba “Vasaras festivāls”, izlēmām braukt turp. Braucām ar sabiedrisko transportu, saputrojāmies, apmaldījāmies un rezultātā gandrīz visu nokavējām, par to bija arī raksts. Nevaru teikt, ka šo braucienu atceros ar tām pozitīvākajām atmiņām, taču tas noteikti nebija bērniņa dēļ. Katrā ziņā, katra pieredze ir pieredze.

Vasara ritēja savu gaitu. Satikām dažādus cilvēkus – gan citas mammas, kuras pamazām sāku iepazīt, gan manus un drauga radus, gan arī manu labāko draudzeni. Devāmies atpūsties pie ezera, cepām šašliku, vērojām vardes dīķī un vāveres priedēs, priecājāmies par saulīti laukā un ēdām zemenes.

Kādā brīdī vasarā ar Ieviņu apciemojām gan manu draudzeni Jelgavā, gan mammu un māsu Saldū, abās vietās arī pārnakšņojām. Divi šādi izbraucieni tik īsā laikā mani pamatīgi sapurināja, izraujot no ierastās ikdienas. Ieviņa labi gulēja abās vietās – viņa šādus braucienus uzņem daudz mierīgāk par mani.

Un tad pienāca drauga nākamais komandējums – šoreiz pusotru mēnesi ilgs. Lai kurus mirkļus es arī gribētu izdzīvot otrreiz, tie noteikti nav viņa komandējumi. Es neesmu pašpietiekams cilvēks, man bez viņa ir ļoti grūti. Tādēļ šis laiks liekas tāds nedaudz miglains – it kā gāju, darīju un smaidīju, bet viss liekas tāds mazlietiņ samākslots.

Šajā laikā, augusta beigās, sekoja mūsu nākamais lielais izbrauciens - uz Jūrmalu. Ar Ieviņu divatā devāmies uz Māmiņu kluba pasākumu, par kuru man ir tikai visbrīnišķīgākās atsauksmes! Liels paldies arī par individuālo ielūgumu e-pastā, jo līdz tam es stipri šaubījos par to, vai doties. Tieši mazā vēstulīte lika man saņemties, sakrāmēt mantiņas un lēkt autobusā, “norijot” baiļu kamolu.

Pēc brauciena īpaši pievērsos dekorāciju veidošanai Ievas pirmajai jubilejai. Sāku gatavoties jau 2 mēnešus pirms, bet pēdējās nedēļas bija stipri intensīvas. Gribēju nosvinēt to, cik ļoti visu šo gadu esmu centusies, cik daudz esam paveikuši un piedzīvojuši. Un kāpēc gan nesarīkot pašiem tuvākajiem grandiozu ballīti? Kāpēc nepateikties par visu to atbalstu, ko šajā laikā saņēmām? Turklāt jau pēc mēneša bija mana dzimšanas diena, ko svinējām klusi un mierīgi, tāpēc daļu uzmanības “nočiepu” sev jau laikus. :)

Šai pašā laikā pirmo reizi pēc dzemdībām apmeklēju kādu pasākumu, uz kuru nācās sapucēties. Tā bija pirmā reize, kad uz tik ilgu laiku (apmēram 6 stundām) atstāju Ievuku tētim. Pasākums bija par godu grāmatas iznākšanai, kuras līdzautore bija mana mamma – tas būtu negods neierasties un neatbalstīt. Brīnišķīgs un harmonisks vakars!

Nākamais izbrauciens bija teju pēc divu mēnešu pauzes – ar Ieviņu apciemojām manu labāko draudzeni Jelgavā, pie viena iegādājoties ziemas zābaciņus. Tā bija ļoti skaista diena, tādu mums abām tik ļoti trūkst...

Pēdējais lielais notikums šogad norisinājās pavisam nesen – 2. Ziemassvētkos, kad es uz visu dienu atstāju savus mīļos vienus un aizbraucu uz Saldu, lai sabučotu savu ģimeni, pavadītu lielisku dienu un vienkārši atpūstos. Vēl arvien jūtos pasakaini uzlādēta! Tieši šādi braucieni ir tas, ko man regulāri vajag. Tos es vēlētos atkārtot, turklāt – biežāk.

Šis gads nav bijis “traks, pilns dažādu izbraucienu un jautru ballīšu”. Tas bija ļoti mierīgs un skaists. Uz manu 2017. gadu ir jāpalūkojas no maliņas, uztverot kopainu – mīlestības, miera, ģimenes un sirsnīgu smieklu sajūtu. Taču tajā pašā laikā ir jāaplūko katrs mazais un tik vērtīgais brītiņš atsevišķi – katri radu pulkā aizvadītie svētki, katra brīnišķīgā diena ar kādu citu mammu, vērojot, kā mūsu bērni kopā spēlējas. Vakari, kad ar māsu cepām kūkas manā dzīvoklī, diena, kad ar labāko draudzeni vērojām kuģīti peldam. Un tas brīdis, kad viņas dēliņš ieritinājās manā klēpī, lai varu paglaudīt viņa muguriņu… Katrs joks, kas izsaucis smieklu šalti starp mani un manu mīļoto vīrieti, mūsu kopējie vakari, kad izēdamies uz nebēdu, brīži, kad visi trīs apskaujamies un manī mostas sajūta, ka manās rokās ir visa pasaule...

Viss, es vairs nevaru parakstīt – sēžu un raudu kā pēdējā muļķe. Skatos bildes, atceros visus tos cilvēkus, pasākumus, darbiņus, kurus esmu uztaisījusi un gardumus, kurus esam gardām mutēm apēduši…

Runājot par nākamo gadu – Ievai būs dārziņš, man jāatgriežas darbā, plānoju ar rudeni arī uzsākt studijas. Nebūs viegli, taču es tepat vien būšu, lai par to visu Jums, mīļās mammas, pastāstītu.

PALDIES par iespēju būt daļai no Māmiņu kluba! Kad manā dzīvē pienāca emociju un piedzīvojumu izsīkums, es vienmēr zināju, ka man ir Māmiņu klubs! Vieta, kur vienmēr varu izpausties un būt pati, kur varu sevi attīstīt, pilnveidot un bagātināt. Bet, pats galvenais, - komunicēt arī mirkļos, kad sajutos pavisam vientuļa un nepiepildīta.

Lai Jums un mums visiem brīnišķīgs 2018. gads!

Vēl Monta (Ievas_mamma), Māris un mazā Ieviņa.

P. S. Visi attēli ir no personiskā arhīva. Daļa bilžu ir uzņēmumi no mana raibā un interesantā Instagram konta, kurā varat sekot līdzi manai un manas ģimenes ikdienai, maniem kulinārijas eksperimentiem un rokdarbiem, dažādiem citiem projektiem un protams – manām sajūtām. Mans Instagram konts – “montazile” . :)