Iepazīstoties ar šujmašīnu

Kā jau tas parasti notiek ar jaunu apņemšanos pildīšanu - šajā gadījumā - bloga rakstīšanu - esmu pilna entuziasma un vienas nedēļas ietvaros pievienoju jau otro ierakstu. Mēginu nebaidīties arī no pieredzes, kas saka - šāds entuziasms, diemžēl, bet nereti norimstas. Bet ne par to. Kamēr vēl esmu pilnās burās, rakstu.

Nedēļas sākumā biju sirsnīgi noskaņojusies rakstīt par savām pastaigām - tuvākām vai tālākām, bet ko stāstīt par tām būtu noteikti. Tomēr, jau trīs dienas, skatoties aiz loga un bēdīgajā telefona laika prognozē, saprotu, ka šis nav īstais laiks, kad stundām ilgi vazāties pa āru ar mazo, trīs mēnešus veco bērniņu. Sals kodīs vaigos gan man, gan viņai. Tad nu esmu nolēmusi savas buras plest citā virzienā un šaut divus zaķus ar vienu šāvienu - pildīt apņemšanos ik nedēļu rakstīt blogu, kurā es atspoguļošu savu otru apņemšanos - iemācīties šūt skaistas (un mazāk skaistas) drēbītes un vispār - iemācīties šūt. Ar šujmašīnu, protams. Ar roku kaut kā jau esmu piešāvusies. Tā kā dzīvoju līdz šim bez tādas ekstras, kā šujmašīna, tad savu lielo vasaras atvaļinājumu veltīju aizkaru maliņas apvīlēšanai ar savām rociņām, bet tas tā, smejot.

Brīnišķīgo instrumentu saņēmu kā dāvanu Ziemassvētkos no sava lieliskā vīra, lieliskās mammas. Kopš svētkiem laiks paskrēja nemanot, tādēļ iepazīties ar jauno palīgu tā pa īstam saņēmos tikai vakar (jāpiebilst, ka šujmašīnu jomā esmu pilnīga analfabēte, toties, pilna apņēmības). Vakardienas progress attīstījās tik tāl', ka es iemācījos ievērt diegu, uztīt spolīti (neko nesalaužot!!!) un tika veikta operācija meitiņas mazajam "bodijam" - tas tika padarīts par krekliņu. Šodien turpinu darboties ar aizrautību - esmu iznīcinājusi bēšu pledu, no zila gaisa izgudrojusi piegrieztni un darinu mazulītei siltu kostīmiņu ko vilkt vēsajās dienās. 

Patiesībā, šī jaunā aizraušanās man ir metusi lielu izaicinājumu - atbrīvoties no savas "esvienmērvisugribupaveiktideālitāpēcdarutikaitokoprotu" problēmas. Tieši šī nostāja man liek kāju priekšā, lai iesāktu ko jaunu. "Bet ja nu man nesanāks," "bet ja nu citi smiesies". Ceru no tā tikt vaļā un kādreiz arī apgūt augstlēkšanu.

Par to, kā iet flīsa kostīmam, man un šujmašīnai, patāstīšu un varbūt parādīšu nākamnedēļ! Varbūt ar laiku pat varēšu padalīties padomos citām drosminiecēm, kas metas nezināmajā!

Gaidīšu idejas no šujošām mammām, kur atrast vienkāršas piegrieztnes vai kādus citus noderīgus padomus. :)