Iemācīties ieklausīties sevī, saklausīt sava ķermeņa balsi

Manuprāt, ja spējam dzīvot līdzsvarā un esam iemācījušies ieklausīties savā ķermenī, dzīvot ir vieglāk - gan fiziski, gan arī emocionali vieglāk. Ja kādreiz man kāds teica, paklausies, ko Tavs ķermenis Tev saka, neskrien tā un nesaki šo vārdu:"Nav laika", tad tagad šo visu ļoti labi saprotu. Atceros, kā ļoti jauks cilvēks man kādreiz teica:"Cilvēki, kuriem nav laika, ir nelaiķi", un es uz šo tikai pasmējos un skrēju tālāk, ierokoties darbos un nedzirdot to, ko man priekšā pasaka mans ķermenis. Tolaik svēru tikai 45kg, biju ļoti tieva un daudzi man uzdeva jautājumu, kā tas iespējams ar 2 bērniem. Taču daudzi nezināja, ka cīnos ar mazasinību, ka bieži vien mani moka Veģetatīvā distonija... Es to vienkārši ignorēju. Ja bija krīzes, izsaucu ātros, viņi mani sašpricēja un ieteica pāris dienas vienkārši pagulēt. Tiklīdz atkal spēju piecelties, tā skrēju uz visiem 150%, jo bija taču jāsaķer viss, kas nokavēts šajās dienās, kad nejutos labi. Ķermenis bija tik pārslogots, bet to, ko viņš man teica, signalizēja, es nedzirdēju, biju aizņemta ar skriešanu un laika plānošanu savam darbam, ne sev. 

Ir gājuši gadi, ir bijuši dažādi notikumi, bet ejot gadiem, Tu iemācies dzīvos savādāk, domāt savādāk, ēst savādāk. Ja kādreiz ātro uzkodu ēstuves likās ļoti ērtas - ekonomējas laiks, nauda, tad tagad to vispār neprasās. Atrodas laiks gatavot pašai. Ne tādēļ, ka moderni un aktuāli ir dzīvot zaļi un veselīgi, nē, vienkārši ļoti vēlos to darīt pati. Patīk gatavot pašai, izmantot laiku jauniem atklājumiem virtuvē, organismam gribas vairāk vitamīnu. Ja vakarā sagribas Liepziedu tēju, to arī izdzeru un šīs organisma vēlmes ir visai bieži. Vairāk vēlos uzzināt par dabā sastopamajiem dabīgajiem līdzekļiem mūsu veselībai, jo organisms pasaka priekšā, ka tos vajag, ka to man trūkst un kuri no tiem mums ir pieejami savā dārzā. Tāpat ir arī ar veselību. Ja jūtam, ka trūkst spēks, uzmācas kāda veca kaite, nevajadzētu to ignorēt, atļaujamies paslinkot, kādu rītu ilgāk pagulēt, vienkārši neko nedarot. Ja gribas uz jūru, tad aizbraucam. 

Tādēļ arī šonedēļ pieņēmu spontānu lēmumu, uz dažām dienām "atslēgties" no darbiem, tāpat tie, kuri novērtē to, ko es daru, atnāks pie manis citā dienā, kad būšu atpakaļ, bet tie, kuri pukosies, ka manis nav, iespējams nemaz nav manējie. Pēdējā laikā organisms signalizē, ka nepieciešama atelpa, jo bieži vien iesāpas mugura, tad, lai šīs sāpes notušētu, apmeklēju masāžas, iedzer pretsāpju līdzekli, bet tad signālu dod kas cits, mana Veģetatīvā distonija, kad pēkšņi sāk trūkt elpa, tirpst rokas, kājās, sāp galva un saproti, STOP, ir par traku un šoreiz mani dabīgie vitamīni nelīdz, šoreiz vienkārši vajadzīgs laiks sev, lai ļautos skaistai pastaigai gar jūru, kādam kokteilītim pludmales kafejnīcā, nesteidzīgam rītam dārzā ar smaržīgu kafijas tasīti un laiks ģimenei...

Kā Jums mammas izdodas sadzīvot un ieklausīties savā ķermenī? Kā Jums ar laiku sev?