Iedvesmot bērnu skriet

Līdz šim dēls nav izcēlies ar īpaši lielu vēlmi pēc sportiskām aktivitātēm. Tā vietā labāk rotaļas ar mašīnām, Lego, taču ar pirmajām sacensībām āķis lūpā bija arī viņam. Toreiz vēl tikai divus gadus vecam.

Redzot, ka citi bērni skrien, arī dēlam ausa apziņa, ka viņš taču var skriet, un, jo ātrāk skrien, jo ātrāk tiek uz priekšu. Un jo ātrāk tiek uz priekšu, jo vairāk saviem vienaudžiem var paiet garām. Tiesa, tas, ka citu apdzīšana nozīmē arī augstāku rezultātu, nāca tikai ar laiku, jo pirmajās sacensībās lielākais prieks bija nevis par iegūto medaļu, bet gan par organizatoru pasniegto maisiņu, kurā iekšā ābols un suliņa.

Ar nākamajām sacensību reizēm jau palielinājās skriešanas prieks un apziņa, ka medaļa nozīmē uzvaru. Un tad arī nāca dēla jautājums, uz kuru neesmu sadūšojusies viņam atbildēt vēl aizvien. Proti, tas skanēja apmēram tā: „Mammīt, vai cipars „viens” nozīmē uzvaru? Un uzvarētājam dod medaļu?” Pēc mana apstiprinājuma sekoja dēla secinājums, ka tad jau tas nozīmē, ka viņš visās sacensībās ir uzvarējis, jo ir ieguvis medaļas. Lieki piebilst, ka lielākoties skriešanas sacensībās medaļu kā piemiņas balvas pasniedz visiem dalībniekiem, kuri tikuši līdz finišam.

Tagad, gatavojoties jaunajai skriešanas sezonai, dēls teju katru dienu vaicā, kad gan būs maratons? Vēlme sacensties parādījās aizvadītā gada rudenī, kad viņš, saņēmis visus spēkus, Mežaparka estrādē skriešanas sacensībās savā vecuma grupā spēja jau noskriet vairākus vecākus puišus. Un ko gan bērnam vairāk vajag? Vēl aizvien ar lielu lepnumu viņš visiem stāsta, ka ir citiem paskrējis garām. Un pirmo reizi skrējis sacensībās viens. Bez turēšanās pie rokas mammītei. Patlaban jau sagatavoti skriešanas apavi maija sacensībām (veikalā dēls apavu izvēlei piegāja ar lielu nopietnību, jo viņam vajagot nopirkt visātrākās botas. Kā tika noteikts, kuras ir visātrākās, lūdzu, man nevaicājat. Algoritms tā noteikšanai atrodas tikai un vienīgi dēla galvā) un teju katru dienu, dodoties mājup no bērnudārza, mēs rīkojam skriešanas sacensības. Kurš kuru noskries? Ir reizes, kad uzvar dēls, bet ir reizes – kad mamma. Jo arī bērnam jāsāk apjaust, ka vienmēr vinnēt nevar.

Vai arī Tavi bērni ir sajutuši skriešanas prieku un piedalījušies kādās sacensībās?