Gleznotājkalns un Vasaras lietus

Kādu dienu nolēmām, ka derētu kāda smuka, gleznaina pastaiga. Lietus mākoņi skraidelēja pa debess jumu, bet prognozes solīja, lietus pēcpusdienā nebūs. Lai arī Rīgā līņāja, nolēmām riskēt.

Sigulda mūs sagaidīja saules apspīdēta, vien dažviet pie debesu juma vīdēja pa mākonim. Aizbraucām līdz Gleznotājkalnam, atstājām bezmaksas auto stāvvietā un devāmies pastaigā. Taciņa vijās cauri kapiem, līdz stāvai nogāzei, tad pa maliņu līdz pat Gleznotājkalna skatu laukumam.

Laiks pēkšņi mainījās un debess jums nomācās.

Sapratām, ka lietu nāksies izbaudīt šā vai tā un nolēmām to pārlaist zem informācijas stenda jumtiņa.

Tā nu stāvējām un vērojām, kā lietus pieņemas spēkā, lietus lāses kļūst lielākas, apkārtne pieklust pirms lietus, līdz lietus lāses sāk spēlēt savu skaņdarbu. Interesanti bija vērot kā lietus pārvietojas pa apkārtni, kā mainās dabas noskaņojums. Kā jau daždien vasarā, lietus kā nāca, tā aizgāja, atstājot slapju un pielijušu mežu un slidenas mālainās taciņas.

Turpinājām ceļu līdz Kraukļu aizai un jau domās izbaudīju gleznaino taciņu gar Vējupīti. Tomēr, sasniedzot Kraukļa aizu, kas veidojusies sarkanā smilšakmenī, sapratām, ka savus plānus nāksies mainīt, jo taka tiek atjaunota un ir daļēji slēgta. Pa samirkušo mālu īsti negribējās riskēt.

Tālāk devāmies meklēt Pētera alu, bet tad sapratām, ka tā ir sasniedzama vai nu ejot gar Vējupīti, kur taka ir slēgta, vai palielu gabalu pa apkārtceļiem, lai piekļūtu no otras puses. Izvēlējāmies tur piebrukt ar auto.

Pastaiga bij izdevusies – skati smuki, lietus arī! Attālumi – no autostāvvietas līdz Gleznotājkalna skatu laukumam vienā virzienā mazliet virs 1 km, no piebraukšanas vietas līdz Pētera alai vienā virzienā ap 300 m. Šeit gan jāņem vērā, ka lielākā daļa celiņa sastāda kāpnes, līdz ar to, ja nolemjat šo objektu apskatīt ar maziem bērniem, ratus labāk atstājiet automašīnā!

 Ir lietas, ko var izbaudīt nemaksājot bargu naudu!