Ģimenes stiprās saites

Pirms kāda laiciņa, svinējām skaistus un mīļus svētkos laukos. Vietā, kur uzaugām visi -brāļi, māsīcas,brālēni, arī mūsu vecāki. Vietā, kur vasaras pavadījām pie omītes palīdzot sienu grābt, dārzu kaplēt un uzspējām arī izbaudīt garās biešu vagas kolhoza laikā. Kopš tā laika ir pagājuši aptuveni 25 gadi, kad esot maziem un gaidot omīti uz ganību sētas apsēdušies, domājām, ka četrdesmit gadīgi cilvēki jau ir veci, bet tagad, kad paši esam iesoļojuši jau trīsdesmit gadē, īstenībā tik veci nemaz nejūtamies. Omītei ir trīs bērni un mēs esam 10 mazbērni. Nekad nebūtu iedomājusies, ka mūsu visu dzīve tik ļoti mainīsies, ka lielākā daļa no mums nebūs šeit- pie omītes, dzimtajā pusē, kur nu vēl ārpus Latvijas.

Situācija mūsdienās ir tāda, kāda viņa ir, esam izmētāti pa pasauli un kuplās ģimenes vairs nav plecu pie pleca, un bieži vien sociālie tīkli ir tie, ar kuru palīdzību uzzinām jaunumus viens par otru, ar kuru palīdzību iepazīstam jaunos ģimenes locekļus. Bija brālēni un māsīcas, kurus nebiju satikusi gadiem, bija arī viņu atvases, kuras līdz šim nebiju redzējusi vispār un tieši šie ģimenes svētki - mūsu omītes dzimšanas diena, kuru pavilkām mēnesi ilgāk, bija laiks un vieta, kad satikāmies. Izjūtas gatavojoties svētkiem bija ļoti dažādas, jo laiks ir ieviesis korekcijas, bet, vai šīs korekcijas ir ieviestas arī sirdī un attieksmē mums vienam pret otru?

Jums vajadzēja redzēt mūsu omīti, cik viņa bija skaista un laimīga šajā skaistajā dienā, savos astoņdesmit četros gados. Diena bija silta, saulaina, pagalmā uzcēlām lielo telti, kurā bija galdi, teltij blakām dažādas atrakcijas un spēles bērniem, bet viena telts siena bija izveidota ar mūsu visu fotogrāfijām - gan bērnības, gan tagadējām. Omīte raudāja, bet raudāja aiz prieka un laimes, jo tas, ko viņa tik ļoti ir vēlējusies pēdējos gadus, piepildījās, mēs visi bijām kopā. Krustmāte un krusttēvs atbrauca no Vācijas, viens brālens no Holandes, otrs -no Norvēģijas, arī viens no brāļiem no Norvēģijas, abas māsīcas no Īrijas, tiesa gan viena bija atbraukusi pirms šiem svētkiem, taču viņas dēli bija. Tik dīvaini, ka šie abi puikas parsvarā runāja angliski, vai arī daļu vārdus latviski, daļu angliski. Otras māsīcas meitiņa gan ļoti labi runāja latviski. Bērni spēlējās un jautrojās vairākas dienas, bet mēs varējām ļauties mīļām sarunām, bērnības atmiņām - atmiņām par rasā plikām kājām, par ganībām, par gardām pankūkām no rīa, kādas vēl nekad, nekur citur neesam ēduši, par lauku darbiem. Bet tagad, esam izmētāti pa pasauli. Svētkos ģimene visa bija kopā un tā sajūta sirdī - neaizmirstama. Jo tajā dienā visiem bija laiks viens otram, visiem bija nauda finansēm, visiem bija skaistas atmiņas un kopābūšana. Omīte vēl ilgi teica:"Es to nevaru aptvert, cik tas viss bija skaisti". Visiem ļoti patika - gan lieliem, gan maziem un laukos bija iemesls jaunām tenkām - ka tik tur tajā majā kāds kāzas nesvin, jo tik grandiozus svētkus un daudz cilvēkus šajā ciemā bieži nevar sastapt :)

Ļoti ceru, ka šī mums ģimenē būs tradīcija un šādas sanākšanas kopā mums būs vismaz reizi gadā. 

Iesaku arī Jums sarūpēt šādus svētkus ģimenei, tie ir tik skaisti un patiesi, tā ir ļoti liela vērtība un ieguvums arī mūsu bērniem un bērnu nākotnei. Ticiet, vai ne, tajā vakarā neviens telefonā un planšetē spēlītes nespēlēja.